Roberta Ligera vadītā "Rīgas Pantomīma" 20.gs. 60.gadu beigas - 70.gadi.

Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes 1955. gada absolvents Roberts Ligers, kļūdams par Eduarda Smiļģa vadītā Latvijas Valsts Akadēmiskā Jāņa Raiņa Dailes teātra aktieri, vienlaikus pieņēma arī uzaicinājumu kļūt par Celtnieku kultūras nama izveidotā amatieru ansambļa režisoru. Lai veidotu nopietnas dramatiskas izrādes, tādā kā eksperimentālā teātra studijā bija apvienojušies vairāki Teātra fakultātē neiekļuvušie jaunieši: Juris Strenga, Leons Krivāns, Ilze un Uldis Vazdiki, Pauls Butkēvičs un citi. Tā kā pēc neilga laika vairāki no viņiem kļuva par Dailes teātra 3. studijas audzēkņiem, tad radās nodoms veidot izrādes atšķirīgā skatuves izpausmē, sintezējot vārdu, mūziku un ekspresīvu kustību. R. Ligera radošajā un pedagoģiskajā vadībā kolektīvs pārtapa par pantomīmas ansambli un 1967. gadā ieguva nosaukumu "Rīgas Pantomīma". Visu pastāvēšanas laiku tas ir bijis amatieru ansamblis, bet darbības pamatā vienmēr bijuši augsti profesionāli mērķi un uzdevumi.

"Rīgas Pantomīmas" ansambļa māksliniecisko darbību ir ietekmējušas izcilās pantomīmas mākslas zvaigznes Marsels Marso, Ladislavs Fialka, Henriks Tomaševskis un citi, tomēr tas spēja izveidot savu specifisku māksliniecisko valodu un izpausmes veidu, kļūstot par starptautiski pazīstamu vienību profesionāļu vidē. No pirmajām miniatūrām un izrādēm "Nopietni joki" (1958), "Ideja" (ar Imanta Kalniņa mūziku, 1961), "Hirosima" (1966), "Smaids" (1967) - līdz pirmajai pilnmetrāžas izrādei Padomju Savienībā "Ceļš" (1969), kuras asociatīvo pamatu veidoja Imanta Ziedoņa dzeja. Turpmākajā radošajā darbībā toni noteica lielās filozofiskās, oriģināli veidotās izrādes "Histrionu mistērija" (1971), "Kurpe" 1974) un "Simfonija" (1975), kurā tika izmantota populārā un jauniešu auditorijai tik nozīmīgā Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija. Izrādei bija tikai viens varonis - Cilvēks, kuru ar atzīstamu fizisko izturību un plastisku emocionālo atdevi veidoja Staņislavs Maļinovskis. Visi pārējie dalībnieki sniedza it kā Cilvēka iekšējās pasaules sastāvdaļu personificējumu, kas brīžiem bija arī pats Cilvēks, rādot, kā viņā gūst pārsvaru tas vai cits rīcības motīvs. Turklāt ļoti plašā spektrā. Kā liecināja izrādes recenzents Ēriks Tivums: " Imanta Kalniņa mūzikas emocionalitāte savijas ar mīmu atdevi, viņu personības pievilcību, ar to neatdarināmību, ar kuru viņi izjūt savu tēlu savstarpējās attiecības." ("LM", 1976, nr. 16)

Vēlākajos gados radās arī plašā publikas daļā iecienītās nacionālas ievirzes izrādes "Ak tu mana tēvu zeme" (1981), kuru inspirēja Reiņa Birzgaļa tautasdziesmu ilustrācijas, "Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc" (1983), "Maize"(1986).

1975. gadā "Rīgas Pantomīma" pirmo reizi devās Rietumu virzienā un Vācijas pilsētā Hallē, Starptautiskajā jaunatnes draudzības festivālā ieguva zelta medaļu. Pēc tam sekoja viesizrādes Somijā, Francijā, Austrijā, Čehijā, ASV un citās valstīs. Un kaut gan ansamblis tā arī nekad neieguva profesionālas skatuves vienības statusu, viņu profesionālā kvalitāte netika apšaubīta, jo "Rīgas Pantomīmas" aktieru virsuzdevums vienmēr bijusi kustību un jūtu ekspresija. To varēja sasniegt tikai meistarīgi pārvaldot ķermeni, trenējot tehniku un psihofizisko izpausmi.

1971. gadā "Histrionu mistērijās" uz Nacionālās operas (tolaik - LPSR Valsts operas un baleta teātris) skatuves pirmo reizi parādījās ansambļa karogs ar ākstu, un zīmīgi, ka tā enerģētisko spēku smēlušies daudzi vēlākie kultūras, mākslas un sabiedriskie darbinieki: scenogrāfs un režisors Modris Tenisons, kustību teātra dibinātājs un pedagogs Ansis Rūtentāls, režisors Herberts Laukšteins, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, modes māksliniece Žanete Auziņa, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics un daudzi citi.

Jānis Siliņš

© Tilde, 2011