Aleksandrs Lembergs un Latvijas balets, 20.gadsimta 60-tie līdz 80-tie gadi.

Aleksandra Lemberga (1921-1985) radošās darbības laiks iezīmējies ar daudziem vērienīgiem baletu iestudējumiem, Rīgas baleta atpazīstamību pasaulē, inovatīviem dejas formu meklējumiem baleta mākslā, jauno dejotāju individuālā stila izkopšanu, kā arī ārvalstu horeogrāfu piesaisti.

Pirmajos iestudējumos - "Pāns un Sīringa" (1963), "Pērs Gints" (1966) - baletmeistara galvenais horeogrāfijas izteiksmes veids bija ķermeņa grācija un ekspresija, saglabājot klasiskās dejas pamatvērtības.

Par vērienīgu, emocionālu un horeogrāfiski daudzveidīgu var nosaukt O. Barskova baleta "Inku zelts" iestudējumu 1967. gadā, kurā jūtama dziļa un nopietna baletmeistara pieeja izvēlētajai tēmai. Tajā bija gan gaume, gan skatuviskā kultūra, gan plašs plastiskās izteiksmes diapazons. Pie izrādes veiksmes pieder spožie galveno lomu atveidotāji - M. Bilalova, A. Dragone, A. Ēķis, J. Bīviņš, A. Spura, V. Lukjanovs u.c.

Pirmie mūsdienīgās horeogrāfijas elementi vērojami Č. Puni - R.Drigo baleta "Parīzes Dievmātes katedrāle" iestudējumā 1970. gadā. Gadsimta laikā, kopš balets ir bijis visu pasaules teātru repertuārā, to bija veidojuši dažādi baletmeistari, cenšoties pielāgot horeogrāfiju dejas mākslas attīstības procesam. A.Lembergam izdevās harmoniski savienot vairākus horeogrāfiskus stilus, veiksmīgi izmantojot daudzlīmeņu skatuvisko darbību.

Ž. Bizē - R. Ščedrina "Karmena" (1971) pieder pie A. Lemberga horeogrāfa darba augstākajām virsotnēm. Baletmeistara traktējumā klasiskās dejas valoda sintezējās ar mūsdienu dejas elementiem, tā bija eleganta, spilgti raksturojoša un dziļi emocionāla. Plašajā Karmenas lomas atveidotāju galerijā minamas A. Dragone, I. Ābele, V. Vilciņa, L. Tuisova. Larisu Tuisovu kritiķi ierindoja pasaules labāko Karmenas izpildītāju sarakstā, izceļot viņas tēla klasisko skaidrību, vieglumu un noslēpumainību. Ar lieliem panākumiem "Karmena" tika izrādīta Meksikā, Ēģiptē, Malaizijā, Singapūrā, Taizemē, Šveicē, Itālijā, Francijā - it visur , kur vien Rīgas balets viesojās. Īpaši atzīmējamas viesizrādes Maskavā (1979), kurās Hosē lomu atveidoja Māris Liepa.

Atzīmējama A. Lemberga sadarbība ar komponistu Arvīdu Žilinski; tās rezultātā tapa divi bērnu oriģinālbaleti: "Sprīdītis" (1968, 1983 atj.) un "Lolitas brīnumputns" (1979). Iestudējumu horeogrāfija bija krāsaina, viegli uztverama un saprotama, tāpat kā mūzika, un iestudējumi piedzīvoja ilgu skatuvisko mūžu.

Nozīmīgs radošā pacēluma posms Rīgas baletā iezīmējās, sākot ar 1976. gadu, kad tika pieaicināti dažādi cittautu horeogrāfi. Vispirms jau ļeņingradietis Boriss Eifmanis, kurš iestudēja A .Hačaturjana baletu "Gajanē". Baletmeistars brīvi rīkojās ar visdažādākajiem horeogrāfijas izteiksmes veidiem, izmantojot gan klasikas elementus, gan plastiku, pasvītrojot nacionālo kolorītu un temperamenta gradācijas. Jauni horeogrāfiskās izteiksmes veidi bija jūtami Borisa Eifmaņa iestudētajos baletos "Pārtrauktā dziesma" (Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas 1. daļa) un "Divbalsība"( grupas "Pink Floyd" mūzika) premjera Genādija Gorbaņova radošā darba vakaram 1978. gadā: "[..] Dejiskais teksts ar minimāliem līdzekļiem noved līdz augstspriegumam. Dejas leksika vienkārša, līdzskanīga Morisa Bežāra un citu moderno horeogrāfu prasmei daudzu dejotāju ritmiski vienotās kustības pārvērst iespaidīgā izteiksmes līdzeklī, kustībā-zīmē, dzīvā emocijā." (Ē. Tivums.) Turpmākajos gados A.Lemberga vadītajam Rīgas baletam bija iespēja iepazīt arī citu horeogrāfu rokrakstus.

70., 80. gados baleta trupā ienāca daudz jaunu, talantīgu dejotāju: Zita Errs, Genādijs Gorbaņovs, Aleksandrs Rumjancevs, Lita Beiris, Viesturs Jansons, Gunta Bāliņa, Aivars Leimanis, Inese Dumpe un daudzi citi, kuri guva godalgas starptautiskajos konkursos un festivālos.

60. - 80. gados A. Lembergs bija iestudējis un atjaunojis 17 baletus un baleta miniatūras, izvedis Rīgas baletu plašajā pasaulē un izaudzinājis jaunu talantīgu dejotāju paaudzi.

Gunta Bāliņa

© Tilde, 2011