Latviešu viensēta un tās elementi 16.-21. gs. Straujā informācijas aprite, globalizācija, masām pieejami zinātniskie sasniegumi mūsdienās vietas padara līdzīgas citu citai. Par spīti vienādojošajiem procesiem, Latvijas lauku ainavu joprojām raksturo vēsturiskais latviešu mājokļa modelis - viensēta. Visbiežāk tā ir koku ieskauta ēku grupa lauka vidū ar raksturīgajiem divslīpju jumtiem un lakonisku formu. Liela daļa ēku gadu gaitā ir pārveidotas, taču kā funkcionējoša atmiņa par latviešu dzīvi pagājušajos gadsimtos ir saglabājies viensētas princips.

Vērtīga koka ēku kolekcija ar piemēriem no visiem četriem Latvijas novadiem atrodama Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Te ir gan savrupā Zemgales sēta, gan Kurzemes sēta ar lielo pagalmu, gan gleznainā Vidzemes sēta ar vairāku mazāku ēku grupu un Latgales mājokļu ciemi. Mūsu senči dzīvošanai izraudzījās labāko un skaistāko vietu, nekur tālu nebija jāmeklē arī ezers vai upe. Lai arī katrā novadā ēku arhitektūra ir atšķirīga, to vieno unikālā viensētas ideja. Viensēta ir vienas ģimenes saimnieciskais centrs, ko veido iežogota, ap pagalmu kārtota ēku grupa īpašuma vidū. Jo saimniecība bija lielāka un bagātāka, jo vairāk ēku bija sētā. Katrai funkcijai sētā bija sava ēka un katrai vienkāršajai sadzīves lietai - sava vieta. Latviešu sēta bija lieciniece cilvēka dzīves ritumam no šūpuļa līdz kapam. Te noritēja gan darbs, gan atpūta, tika svinēti svētki un veikti rituāli.

Viensēta un tās elementi ir arhetips vienkāršai un skaidrai arhitektūrai, ko citē un interpretē arī mūsdienu arhitekti. Vai tie būtu 20. gadsimta 30. gadi, kad rocība un pilsētās noskatītais ļāva laukos ieviest vairāk komforta, vai padomju okupācijas laiks, kad arhitekti mēģināja atdzīvināt mantojumu Latvijas kolhozu arhitektūrā, viensēta ir kalpojusi par nacionālās arhitektūras idejisko vaduguni. Joprojām noderīgi ir arī vēsturiskie būvniecības paņēmieni - taisnstūrveida plānojums ar skursteni viducī, koka guļbūves konstrukcija, divslīpju jumts ar salmu vai niedru segumu.

21. gadsimts ir zīmīgs ar ilgtspējas aktualizēšanos, un daudzi arhitekti zināšanas par dabai nekaitīgu būvniecību meklē tautas tradīcijās. Moderni pilsētnieki dodas uz dzīvi lauku viensētās, tikai bez saimnieku mājas kādreizējās rijas vai klēts vietā sētā atrodama mākslinieku darbnīca, viesu māja vai kāda cita jauno laiku funkcija. Daudzas jaunas ēkas uzceltas uz veco viensētas ēku pamatiem, citas - veido jaunu ainavu, citējot vēsturi. Arhitekti nebaidās arī no vēstures interpretācijām, drosmīgi reducējot arhitektoniskās detaļas. Rezultāts ir mantojumam labvēlīga izpratne par reģionam un cilvēka dzīvei piemērotu arhitektūru. Latviešu viensēta un tās elementi ir arī vienkāršas dzīves un dabiska skaistuma kods. Tās ir vērtības, kas ir saprotamas mums pašiem un par kurām mēs varam pastāstīt citiem.

Ieva Zībārte

© Tilde, 2011