Etnogrāfiskais sēdeklis – stulpiņš (17.-21. gadsimts).

Augstāko vietu sēdekļu hierarhijā vienmēr ir ieņēmis krēsls. Viens vai daži krēsli agrāko laiku vienkāršajos interjeros bija īpaša goda un rituālu mēbele, bet ikdienā sēdēšanai un darbu darīšanai izmantoja daudzkārt vienkāršākus lielus un mazus soliņus. Arī mūsdienās līdzās dažādām funkcijām paredzētiem krēsliem pilsētas un lauku mājokļos atrodami ķeblīši ar divām, trim vai četrām kājām, uz kuriem apsēžas, lai darītu vienkāršus darbus.

Meklējot Latvijas sēdekļu kultūru visprecīzāk raksturojošo arhetipu, citu piemēru vidū minams stulpiņš. Savulaik Rucavas pusē atrastais primitīvais sēdeklis apskatāms Latvijas Etnogrāfiskā muzeja kolekcijā. Stulpiņš ir darināts no koka saknes un raksturo tādu etnogrāfisko sēdekļu tipu, kura pagatavošanai izmantots minimāli pārveidots dabas materiāls. Tas varēja būt mežā atrasts dabiski izaudzis koka līkums ar zariem vai sakne, kuru, atnesis mājās, zemnieks nedaudz apstrādāja un izmantoja par sēdekli. Bieži pietika ar vienu zaraina koka gabalu, reizēm primitīvajā struktūrā ieurba pāris caurumu un ievietoja tikpat vienkāršas kājas. Tā radās ikdienai un svētkiem piemērots sēdeklis. Rucavā atrastais stulpiņš esot izmantots kāzu rituāliem - mičošanas laikā uz tā sēdināta līgava.

Stulpiņam līdzīgi krēsli ir atrasti visā Baltijas reģionā. Tam ir vienkāršs skaidrojums - mūsu biezajos mežos bija daudz dabas dota materiāla, ko ar minimālu iejaukšanos no meistara puses varēja pielāgot sēdēšanai. Tieši no šiem primitīvajiem sakņu un zaru krēsliem vēlāk attīstījās jau sarežģītākas krēslu formas ar atzveltni un smalkākām konstruktīvajām detaļām.

Mazus soliņus - stulpiņus, ķeblīšus, beņķīšus, krāģīšus - vēsturiskajās fotogrāfijās varam redzēt daudzās mājās. Tie stāv pie durvīm, lai ērtāk varētu noaut apavus, pie krāsniņas, pie mūrīša, pie ratiņa. Interesanti, ka daudzu vienkāršo nodarbju izzušana no latviešu dienaskārtības nav iznīcinājusi vajadzību pēc vienkārša sēdekļa. Gluži pretēji - arvien vairāk mūsdienu dizaineru savos darbos atsaucas uz vēsturiskajiem arhetipiem, meklējot vienkāršības un funkcionalitātes atslēgu.

Stulpiņa ideja caurvij gan masu rūpniecības produktus, gan nelielu darbnīcu un individuālu autoru projektus. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā, piemēram, ir 20. gadsimta 60. gadu sākumā finiera rūpnīcā "Latvijas Bērzs" ražots galdiņš ar taburetēm, kuras daudzi atceras kā neiztrūkstošu padomju laika virtuvju interjera elementu. Nīderlandē dzīvojošā latviešu dizainere Māra Skujeniece savukārt ir autore soliņam "Milkstool", kurā saskatāmas atsauces uz krāģīti govs slaukšanai. Stulpiņa tēma ir risināta arī Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbos, gūstot ievērību starptautiskās izstādēs. Jaunie dizaineri prasmīgi interpretē senā sēdekļa ideju, piedāvājot pilnu ilgtspējīga dizaina spektru - tradīciju, vienkāršību, funkcionalitāti, koncepciju, humoru un 100% Latvijas preci.

© Tilde, 2011