Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers (1923-1929). Dizaineris: Ansis Cīrulis.

Viens no savdabīgākajiem latviešu māksliniekiem Ansis Cīrulis (1883-1942) bija gluži vai "cilvēks-orķestris": viņš bija neticami ražīgs un strādāja visos mākslas veidos. 20. gadsimta sākumā popularitāti sabiedrībā iekaroja Cīruļa keramikas darbnīcas izstrādājumi nacionālā romantisma stilā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma un tam sekojošajām politiskajām pārmaiņām Ansis Cīrulis kā mākslinieks kļuva par aktīvu notikumu līdzdalībnieku, izstrādājot metus strēlnieku bataljonu atšķirības zīmēm un veidojot jaunās Latvijas valsts oficiālos simbolus. Cīrulim piederēja izšķirošā loma sarkanbaltsarkanā karoga proporciju noteikšanā, viņš bija Latvijas Republikas pirmās pastmarkas autors un radīja nacionālo heraldiku - Latvijas pilsētu ģerboņus.

1923. gadā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjera konkursu. Konkursa žūrijā bija mākslinieki Vilhelms Purvītis, Rihards Zariņš, arhitekti Pauls Kundziņš, Eižens Laube, tēlnieks Teodors Zaļkalns, gleznotājs Ernests Brastiņš, etnogrāfs Matīss Siliņš; konkursā uzvarēja Anša Cīruļa projekts "Atdzimšana". Cīruļa iecere pirmo reizi sabiedrībai tika demonstrēta 1925. gadā viņa personālizstādē; to īstenoja laikā no 1926. līdz 1929. gadam. Ar Sūtņu akreditācijas zāles projektu - savu pirmo lielo interjera ansambli, kurā ietilpa gan mēbeles, gan tekstilijas, gan sienu gleznojumi, - Ansis Cīrulis pieteica jaunās valsts oficiālās estētiskās idejas. Cīruļa mākslinieciskie principi bija piemēroti valsts noskaņojumam arī pēc politiskā apvērsuma Latvijā: 30. gadu vidū viņš kļuva par "latviskā stila" tribūnu un žurnālu popularizētu, atdarināšanas cienīgu paraugu, Latvijas ekspozīciju varoni lielajās starptautiskajās izstādēs.

Anša Cīruļa mākslinieciskā izglītība bija fragmentāra un daudzpusīga, tajā liela nozīme bija pašmācībai, tai skaitā etnogrāfisko materiālu studijām. Cīrulis apzināti tiecās radīt "latvisku" izteiksmes veidu, tomēr viņa darbos izmantotie latviešu ornamenti nezinošu skatītāju var maldināt. Jau kopš 20. gadsimta sākuma, bieži uzturoties Pēterburgā un Parīzē, Ansis Cīrulis bija labi pazīstams ar pasaulē notiekošajiem dekoratīvās mākslas procesiem. Divdesmitajos gados valdošā Art Deco stila ietvaros izplatījās virziens, kas reizēm tiek dēvēts par "nacionālo dekoratīvismu". Virziens bija īpaši raksturīgs tām valstīm, kuras tikko bija atguvušas nacionālo neatkarību, bet tamlīdzīgas parādības bija vērojamas arī Vakareiropas valstīs: ar "tautiski" noformētām modes formām aizrāvās francūži, čehi, poļi, ungāri, lietuvieši u.c. Anša Cīruļa 1923. gadā radītais Sūtņu akreditācijas zāles projekts ir agrs stila paraugs arī Eiropas mērogā. Tas ir sabiedriski pats nozīmīgākais stilā vienotais interjera ansamblis, ar kuru jaunā Latvijas valsts pirmās neatkarības laikā pieteica savu identitātes programmu. Tas, ka šis ansamblis ir saglabājies līdz mūsu dienām un joprojām kalpo sākotnējam uzdevumam, ir unikāla parādība.

Ilze Martinsone

© Tilde, 2011