Latvijas plakāti, 20. gs. 70.-80. gadi. Dizaineri: Juris Dimiters, Ilmārs Blumbergs, Gunārs Kirke, Laimonis Šēnbergs, Georgs Smelters u. c.

Plakātu māksla septiņdesmitajos gados pasaulē ir ļoti populāra un publiskajā telpā aktīva. Savā tēlainības amplitūdā tā svārstās no poļu plakātskolas koptā principa: katra plakātlapa - mākslas darbs, subjektīvs autora vēstījums, līdz t.s. internacionālajam tipogrāfijas stilam, kur galvenā nozīme tehnoloģijām.

Šādā situācijā 1960., 70. gadu mijā Latvijas kultūrā ienāca spēcīga jauno mākslinieku paaudze, kura plakātu mākslā saskatīja iespēju sevi izteikt daudz enerģiskāk, neparastāk un brīvāk: Ilmārs Blumbergs (1943), Juris Dimiters (1947), Georgs Smelters (1942), Laimonis Šēnbergs (1947).

Pieredzējušais lietišķās grafikas mākslinieks, izcilais organizators Gunārs Kirke (1926-1993), latviešu modernā plakāta tēvs, izveidoja mūsu kultūrvēsturē nebijušu fenomenu - vairākus desmitus gadu strādājošu plakātmākslinieku kopu, kura papildinājās ar spēcīgiem dažādu jomu (glezniecība, grafika, interjera māksla, scenogrāfija) jaunajiem talantiem, tā ilgstoši uzturot augstu profesionālās sāncensības garu un plakātmākslas prestižu Latvijā.

Savas ieceres īstenot un relatīvi īsā laikā gūt mākslinieciskus, starptautiski atzītus panākumus Latvijas plakātmāksliniekiem palīdzēja vairāki apstākļi:

Tieši tāpēc mūsu modernā plakāta būtiskākā iezīme un kvalitāte, kas to atšķir no citzemju lapām, ir plakāta oriģināla pašvērtība.

Tolaik klasiskais, visā pasaulē pazīstamais plakātu tapšanas ceļš: mākslinieks darināja sagatavi, to saņēma iespiedējs, kurš darbu pabeidza, reizēm pievienojot poligrāfijas tehnoloģijai nepieciešamās detaļas. Darbs savu vārdu "plakāts" ieguva tikai pašā procesa noslēgumā, kad pārtapa par drukātu lapu. Latviešu plakātisti savas kompozīcijas izstādēm veidoja kā nobeigtus darbus - gleznas vai grafikas, to mākslinieciskajā struktūrā iekļaujot arī tekstu. Līdz ar to, neatkarīgi no darba tālākā likteņa (nodrukāts vai ne), plakāts tapa kā pilnvērtīgs mākslas darbs, kura "pasūtītājs" bija pats autors. Tā Latvijā plakātu māksla sevi "kultivēja" tādos kā siltumnīcas apstākļos - pašmāju un ārzemju izstāžu zālēs un konkursu skatēs.

Būdami labi informēti par nozares starptautiskajā arēnā notiekošo, mākslinieki pārkārtoja pašu pamatni - plakātlapas uzbūvi. Balto, apdrukāto taisnstūra papīra plakni, kura sevī nesa padomju lozungu un varoņcilvēku kanonus, tie aizvietoja ar visaptverošas telpas dizainu, kurā notika vārda un vizuāla tēla integrācija. Par populārākajiem plakātu valodas rīkiem kļuva metaforas (nozīmju pārnesumi) un simboli (jēdzienu, darbību, parādību apzīmējumi). 70. gadu Latvijas modernoplakātu raksturo tā specifikas un īpašas tēlainības meklējumi, allaž uzsverot: plakāts - tā ir mākslinieciska pašvērtība. No šī skatu punkta raugoties, ir saskatāma acīmredzama tuvība ar poļu plakāta skolu.

Tolaik dažādas valsts institūcijas sāka organizēt sociālo plakātu konkursus. Izstādēs un konkursos godalgotos darbus valsts izdevniecība "Avots" septiņdesmito gadu vidū sāka masveidā tiražēt, un tā plakāti pakāpeniski atgriezās pilsētvidē. Pirmais šādi tiražētais darbs bija Laimoņa Šēnberga 1974. gadā veidotais plakāts "Cilvēka domu - progresam", kas atnesa Latvijai arī pirmo starptautisko atzinību Varšavas plakātu biennālē.

Astoņdesmitajos gados mūsu moderno plakātu mākslu raksturo spilgtu individualitāšu klātbūtne. Desmitgades sākumā toni nosaka interjera jeb tuvās distances plakāti. Tās ir lapas, kuru māksliniecisko kodu diktē superizsmalcināta vizuālā estētika plus intelektuāls tēmas klāstījums (I. Blumberga, J. Dimitera, L. Šēnberga plakāti).

Šajā desmitgadē pakāpeniski cita citu papildina trīs mākslinieku paaudzes, kas kopumā veido spilgtu personību un māksliniecisko rokrakstu ainavu.

Laika posmā, kad Latvijā "notika vēsture", tika izcīnīta neatkarīga valsts - ļaudīm bija nepieciešami cilvēciski pārliecinoši orientieri. Viens no tiem masu mediju vidū bija plakāts. Spēja dokumentēt šī laikmeta elpu un vienlaicīgi pārvērst to spēcīgos mākslas tēlos, ļauj astoņdesmito gadu latviešu plakātmākslu salīdzināt ar mūsu tā laika dokumentālo kino.

Desmitgadi un visu Latvijas modernā plakāta periodu noslēdz publicistiski, skarbā groteskas valodā sabiedrību uzrunājoši plakāti (Jura Putrāma, Gunāra Lūša, Andra Brežes, Visvalža Asara, Kristiāna Šica darbi).

© Tilde, 2011