Atbildes, kuras tu meklē
Saeimas priekšvēlēšanu plakāts
LSDSP frakcijas sēde
LSDSP mītiņš Grīziņkalnā

Politiskās attiecības


1917-1940

Politiskās partijas

Līdz 1934.g. 15. maija valsts apvērsumam Latvijā legāli darbojās > 100 politisko organizāciju. Lielākās no tām bija Latviešu zemnieku savienība (dib. 1917; laikr. "Brīvā Zeme", 1919-1940; metiens 4-18tūkst.eks.), Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP; laikr. "Sociāldemokrāts", 1918 - 1934, metiens 4,5 - 17 tūkst. eks.), kā arī Demokrātiskais centrs (partiju bloks, dib. 1922; laikr. "Centra Balss", 1928-1934, metiens 5 - 15 tūkst. eks.). LSDSP izveidojās pēc Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD (arī Latvijas Sociāldemokrātijas pirmsākumi) sašķelšanās 1918 VI sociāldemokrātos un komunistos. Sociāldemokrāti atjaunoja veco partijas nosaukumu, kāds tai bija pirms 1906, t.i., pirms apvienošanās ar Krievijas sociāldemokrātisko organizāciju - LSDSP. Komunisti paturēja pēc apvienošanās 1906.g. iegūto nosaukumu - LSD, ko 1919 III, atbilstoši politiskās cīņas galamērķim nomainīja pret jaunu nosaukumu - Latvijas komunistiskā partija (1919 tā apvienojās ar Krievijas komunistisko (boļševiku) partiju, bet 1920 no tās atkal atdalījās).

Latvijas politiskajā dzīvē nozīme bija arī Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijai un Jaunajai zemnieku apvienībai. 1920-1934, spriežot pēc Satversmes sapulces un Saeimas vēlēšanu rezultātiem, politiskās partijas bija spiestas veidot koalīciju valdības. No 15 Ministru kabinetiem 9 vadīja Zemnieku savienības biedri, 1 - LSDSP, 1 - Demokrātiskā centra, 1 - jaunsaimnieki, 2 - sociāldemokrāti mazinieki un 2 - ārpus partijām stāvošie.

Saeimā bija pārstāvētas arī Latgales reģionālās partijas (lielākā - Kristīgo zemnieku un katoļu partija ar bīskapu J.Rancānu priekšgalā). Savas partijas bija arī etniskajām minoritātēm (ebrejiem, poļiem, vāciešiem, krieviem). Aktīvi darbojās 8 vācu partijas (ietekmīgākā Vācu-Baltiešu demokrātu partija) un 5 ebreju partijas. Krievi grupējās ap saviem reliģiskajiem centriem - pareizticīgo un vecticībnieku kopienām.

Latvijā nelegāli darbojās arī skaitliski nelielā Latvijas kompartija(LKP), kas aicināja iedzīvotājus gāzt valsts iekārtu ar ieročiem rokās. 1920.g. tā gan atdalījās no Krievijas kompartijas, tomēr turpināja darboties pilnīgā Maskavas kontrolē. 1936 VK(b)P Centrālā Komiteja pieņēma lēmumu par LKP Centrālās Komitejas likvidāciju. Tās vietā izveidoja Pagaidu sekretariātu. LKP nelegāli izdeva laikrakstu "Cīņa" (dib. 1904; iznāca neregulāri 1920 - 1931 un 1933 - 1940).

Radikāli nacionalistiska politiska organizācija bija "Pērkonkrusts" (kā polit. partija reģistrēta 1933, slēgta 1934 I; laikr. "Pērkonkrusts", 1933 metiens 8-12 tūkst. eks.; 1934 - 5,5 tūkst. eks.).

Pēc 15. maija valsts apvērsuma visas politiskās partijas tika slēgtas, aizliedza dibināt jaunas. Saeimas opozīcijas deputāti no LSDSP, Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas, Jaunās zemnieku apvienības un Krievu vecticībnieku darba tautas frakcijas apvērsuma dienā tika aizturēti.

Ar valsts apvērsumu neapmierinātie sociāldemokrāti 1934.g. vasarā nelegāli nodibināja Latvijas Sociālistisko strādnieku-zemnieku partiju (LSSZP). 1936.9.VII LKP un LSSZP jaunatnes organizācijas izveidoja apvienotu Latvijas Darba jaunatnes savienību (darbojās līdz 1940.14.VIII).

Pēc Latvijas okupācijas (1940). LSSZP Centrālā komiteja 3.VII pieņēma lēmumu par partijas darbības izbeigšanu. Latvijas PSR bija atļauts darboties tikai vienai partijai - Latvijas kompartijai un vienai jaunatnes organizācijai - Latvijas Komunistiskās jaunatnes savienībai (LKJS; dib. 1940.27.VII).

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012