Atbildes, kuras tu meklē
Asotes pilskalns
Pūcessakta, pakavsakta, kaklariņķi, gredzeni
Latgaļu karavīra aproces
Āraišu ezerpils 9.gs.apbūve

Saimnieciskā dzīve
Politiskās attiecības
Iedzīvotāju sociālie slāņi
Tautības un etniskās grupas
Kultūra
Pilsētas un novadi
Perioda raksturojums


9-12.gs.

Vēlais dzelzs laikmets

Dzelzs laikmeta posms, kurā Latvijas teritorijas vietējās sabiedrības sasniedza augstu attīstības līmeni. No zemkopības pilnīgi atdalījās amatniecība, būtiskas izmaiņas notika zemkopības attīstībā (sāka veidoties trīslauku zemkopības sistēma, laukus apstrādāja ar divžuburu spīļarklu un dzelzs lemesi, sāka audzēt rudzus, saimniecībā ieviesās platasmens cirvis un rokas dzirnavas). Nozīmīgu vietu ieguva dravniecība, pārtikas sagādē samazinājās medību un zvejas nozīme. Par amatniecības atdalīšanos liecina arī podnieku ripas parādīšanās 10.gs. beigās-11.gs., dzelzs un krāsaino metālu apstrādes pilnveidošanās (damascēta tērauda priekšmetu izgatavošana, sākot ar 11.gs., dažādās bronzas un sudraba rotas un to izgatavošanas daudzveidīgās tehnoloģijas).

9-12.gs. aktīvāki kļuva Latvijas teritorijas iedzīvotāju tirdznieciskie sakari ar kaimiņu teritorijām. Par tirgotājiem kā sabiedrības virsslāņa daļu liecina to apbedījumi, kuros līdzdotas bagātīgas kapu piedevas (kā īpaša senlieta - bronzas svariņi un atsvariņi). Tirdzniecisko sakaru paplašināšanos labi atspoguļo sudraba stienīšu un tā laika A un R monētu atradumi (arābu dirhēmi, Rietumeiropas gk. vācu, arī skandināvu un anglosakšu feodālie denāri;(arī senākās monētas Latvijas teritorijā). Par galveno tirdzniecības maģistrāli kalpoja Daugava, būtisku nozīmi ieguva arī Gauja, Venta un Lielupe, attīstījās arī sauszemes tirdzniecības ceļi. Latvijas teritorijā ieveda gk. bronzu un sudrabu, dārgus audumus un ieročus (divasmens zobenus), vadmalu, stikla krelles, kauri gliemežvākus, sāli, bet izveda vasku, zvērādas, dzintaru, lopus.

Latvijas teritorija un tās iedzīvotāji vēlajā dzelzs laikmetā bieži minēti rakstītajos vēstures avotos (skandināvu sāgās, senkrievu un Rietumvalstu hronikās vietvārdi minēti arī skandināvu rūnu akmeņos). 9.gs. skandināvu vēstures avotos parādās jēdziens "Austrumu ceļš" (Austrveg), ar ko apzīmēts ne tikai ceļš uz Austrumeiropu, bet arī pati Austrumeiropa un Baltijas piekraste, arī Latvijas teritorija vispār.

Vēlajā dzelzs laikmetā cilvēki dzīvoja gk. pilskalnos un senpilsētās. Kaut arī dažas iepriekšējā laikmeta mītnes tika pamestas (Obzerkalns, Āraišu ezermītne, Ķetneskalns), citi pilskalni kļuva par nozīmīgiem politiskās un saimnieciskās dzīves centriem (Daugmales pilskalns; Mežotnes pilskalns; Talsu pilskalns; Jersikas pilskalns). Piem., 10.gs. Daugavas lejtecē ik pēc 20 - 40 km atradās pilskalns, veidojot labi nocietinātu pilskalnu sistēmu, kas ļāva vietējiem iedzīvotājiem kontrolēt šo nozīmīgo satiksmes maģistrāli. Pastāvēja arī plašas nenocietinātas apmetnes - ciemi (Rauši, Mārtiņsala, Laukskolas ciems).

Vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritoriju apdzīvoja vairākas tautības jeb cilšu apvienības, kas atšķīrās pēc materiālās un garīgās kultūras - kurši, latgaļi, zemgaļi, sēļi, lībieši. Neskaidrs ir Indriķa hronikā minēto vendu jautājums. Arheoloģiskie atradumi un rakstītie vēstures avoti liecina, ka tā laika sabiedrībā bijusi izteikta profesionālā, mantiskā un sociālā noslāņošanās. Veidojušās agrās feodālās attiecības un agrīnie valstiskie veidojumi. Rakstītajos avotos minētas vairākas dažādu tautību apdzīvotās zemes: zemgaļu teritorijā- Tērvete, Mežotne, Dobele, Dobe, Spārnene, Silene, Rakte, Upmale; kuršu teritorijā - Megava, Duvzare, Ceklis, Piemare, Bandava, Pilsāts, Miera Kursa, Zeme starp Skrundu un Zemgali; latgaļu teritorijā - Jersika, Imera, Koknese, Tālava, Atzele. Politiski administratīvajā attīstībā visaugstāko pakāpi bija sasniegušas atsevišķas latgaļu un sēļu zemes, piem., Jersikas un Kokneses valstis, kuras Indriķa hronikā dēvētas par regnum. Jersikas valdnieks Visvaldis dēvēts par karali (rex autem de Gercike), valsts pārvaldīšanas tiesības viņš bija mantojis. Rakstītie vēstures avoti min arī 4 lielākos lībiešu apdzīvotos novadus - Daugavas, Idumejas, Turaidas un Metsepoles zemes, kuras vēl nebija kļuvušas par agrīniem valstiskiem veidojumiem.

Šo valstisko veidojumu un Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu un Baltijas somu tautību mierīgo attīstību pārtrauca vācu krustnešu agresija 12.gs. beigās un 13.gadsimtā.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012