Dramaturģija

Dramaturģija ir daiļliteratūras veids, kura spilgtākā izpausme ir teātra izrāde. Dramaturģijā tēls redzams rīcībā, uzskatu sadursmēs un attiecībās ar citiem tēliem. Autora pozīcija atklājas netieši - konflikta risinājumā, raksturu sadursmē. Autors parasti notikumos neiejaucas, izšķiroša nozīme satura uztverē ir darbībai, konfliktam un tēla runai.

Traģēdija

Traģēdijas saturiskais pamats ir varoņa bojāeja. Traģēdija ir vissenākais dramaturģijas žanrs. Žanram ir vairāki paveidi: likteņtraģēdija, raksturu traģēdija, romantiskā traģēdija, vēsturiskā traģēdija un universālā traģēdija.

Komēdija

Komēdijas aizsākums ir sengrieķu dramaturga Aristofana lugās. Komēdijas žanriskais pamats ir raksturu, situāciju un runas komika. Komēdija tēlo cilvēciskās vājības, kas izraisa nevis līdzcietību, bet smieklus.

Satīriskā komēdija ir senākas komēdijas paveids. Tās aizsākumi meklējami antīkajā literatūrā. Satīra vērsta pret personu, tās rakstura negācijām vai pret personu grupu.

Sadzīves komēdijā tēloti ikdienišķi notikumi, kas raksturīgi kādai sabiedrības nošķirai un kavē tās attīstību. Šādās komēdijās izsmej pašmērķīgus materiālus centienus, naudas radītu augstprātību un uzpūtību.

Liriskā komēdija parāda tēlu jūtas, noskaņas, iekšējo pasauli. Tajā nav satīras, smiekli nav iznīcinoši. Komikas objekts ir pretrunīgi iekšēji pārdzīvojumi.

Drāma

Drāmā aplūkoti nozīmīgi sižeti, taču tie tuvināti reālajai īstenībai. Drāmā netiek tēloti asi kontrasti, izcili raksturi un bezizejas situācijas. Drāma radusies romantisma laikā, bet kopš 18. gs. otrās puses drāma sazarojas vairākos paveidos: šķir psiholoģisko drāmu, romantisko drāmu, lirisko drāmu, pilsonisko drāmu u.c.

Psiholoģiskā drāma atveido tēlu iekšējo dzīvi, raksturu attīstību un kaislības. Šeit redzama tēlu savstarpējo attieksmju sarežģītība, cilvēku tuvināšanās un atsvešināšanās, ilgas pēc sapratnes.

Romantiskās drāmas centrā ir neikdienišķs cilvēks, kas protestē pret utilitāru dzīvi un dvēseles noplicinātību. Galvenais varonis nesamierinās ar pasaules nepilnībām. Viņam raksturīgs maksimāls jūtīgums , noslēgšanās sevī.

Liriskajā drāmā atveidota emocionāla pasaules izjūta, cilvēka tieksme pēc neparastā - skaistuma, laimes. Šeit valda dvēseliskums. Liriskā drāma ir savdabīga, intīma saruna īpašā atmosfērā un tēlainā valodā.