Stāsts un garstāsts

Stāsts ir viens no prozas žanriem, pēc apjoma šķir īsstāstu un garstāstu.

Īsstāsta vēstījuma centrā ir viens tēls un viens notikums, kas norobežots laikā (tēla dzīvē) un telpā. Stāstā tēlotā īstenība ētiski un filozofiski vispārināta zemtekstā. Minētie nosacījumi padara īsstāstu par vienu no ietilpīgākajiem prozas žanriem. Atšķirībā no noveles īsstāsta finālā nav negaidīta pavērsiena vai anekdotiska pārsteiguma.

Latviešu literatūrā līdz 20. gs. sākumam īsstāsts ir dominējošais un populārākais prozas žanrs. Tā virsotene - Apsīšu Jēkaba un Rūdolfa Baumaņa darbi. 20. gs. pirmajā pusē nozīmīgs J. Jaunsudrabiņa un J. Akuratera devums.

Garstāsts pēc apjoma atrodas starp īsstāstu un romānu. Garstāsta pazīme - hronikāls (tāds, kurā dokumentāli attēloti vēsturiski notikumi) vēstījums, kurā īpaša vieta vēstītājam. Garstāstā tēlots tikai tas, kas saista stāstītāja uzmanību, pasaules daudzveidība atklājas ar viņa acīm. Tā nav vispusīga dzīves aina, bet cēloņsakarību nesaistīta notikumu virkne, kuras atveidē pastāvīga vieta videi, ainavai.

Latviešu literatūrā - Doku Ata „Manas dzīves rīts", Valda „Staburaga bērni", A. Brigaderes triloģijas „Dievs. Daba. Darbs". Jaunāki sasniegumi garstāsta žanrā ir A. Kalves „Vēstījums pērnajam rudenim", G. Janovska „Kur sunim vieta", un J. Kalniņa „Sudraba karote".