Eduards Veidenbaums

(1867-1892)

Eduarda Veidenbauma dzīve pēc viņa nāves apaudzēta leģendām - viņam piedēvēts gan alkoholisms, gan nešpetna daba. Arī viņa nāves iemesls ir pavisam parasts - tuberkuloza pneimonija. Savā dziļākajā būtībā Veidenbaums bija noslēgts cilvēks. Viņa labākais draugs Aleksandrs Dauge rakstījis, ka Veidenbaums nesimpātisku cilvēku sabiedrībā ierāvies sevī, klusējis un ātri nozudis, bet draugu pulkā izturējies atklāti, juties brīvi, bijis spožs diskutētājs un nav vairījies nonākt uzmanības centrā.

Eduards Veidenbaums dzimis 1867. gada 3. oktobrī Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Glāzniekos" saimnieka ģimenē. Mācījies Cēsu draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā. Vēlāk patstāvīgi apguvis ģimnāzijas kursu un 1886. gadā pabeidzis Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējo klasi. E. Veidenbaums interesējās par vēstures un sabiedriski politiskiem jautājumiem, sarakstīja ekonomisku sacerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" (1886), kas pirmo reizi publicēts viņa "Kopotos rakstos" 1908.gadā. 1887. gadā E. Veidenbaums iestājās Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā (1888). Rakstu krājumā "Pūrs" 1891. gadā publicēti vairāki Veidenbauma apcerējumi, piemēram "Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats". Naudas trūkuma dēļ E.Veidenbaumam studijas neizdevās pabeigt, 1889. gadā viņš atgriezās Mūrmuižas, vēlākajā Liepas pagastā, kur tēva mājās "Kalāčos" saimniekoja Eduarda vecākais brālis, arī dzejnieks, Kārlis Veidenbaums. Pēc tam E. Veidenbaums devās uz Rūjienu, strādāja par mājskolotāju, intensīvi gatavojās beigt studijas. Jādomā, ka jau 1889. gadā viņš slimoja ar tuberkulozi, kas strauji paasinājās 1891. gadā, bet 1892. gada 24. maijā dzejnieks nomira. Apbedīts Liepas kapos, kur 1967. gadā atklāts I. Kamaras un G. Lūša-Grīnberga no Staburaga klintsbluķa atlūzas veidotais E.Veidenbauma kapa piemineklis.

Tēva un brāļa mājās "Kalāčos" 1958. gadā tika atklāts Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs. 1961. gadā tur dzejniekam uzstādīts piemineklis (L.Blumbergs, 1955). Pēc ugunsgrēka 1987. gadā notiek muzeja atjaunošana.