Klasicisms

(latīņu val. classicus - pirmšķirīgs, parauga)

Klasicisms kultūrā aizsākās kā atbilde uz rokoko vieglprātību un sentimentalitāti, kā arī reakcija uz 18. gadsimta arheoloģiskiem izrakumiem senajās Romas pilsētās - Herkulānā un Pompejā. Par vienu no izcilākajiem minētā stila pārstāvjiem tiek uzskatīts angļu arhitekts un dizaineris Roberts Adams. Seno itāliešu vāžu ornamentu un toņu ietekmē viņš radīja īpašo klasicisma rotājumu, ko sauca arī par etrusku stilu.

Par būtiskāko žanru kļūst drāma, traģēdija, kas akcentē antīkos modeļus, antīko traģēdiju vērtību sistēmu. Klasicisma sacerējumi tiek veidoti pēc antīko traģēdiju parauga, izmantojot antīkajā traģēdijā aktualizētos antīkās mitoloģijas, kā arī vēstures sižetus un varoņus. Antīkajā drāmā tiek saskatīta mākslas simetrija, norma, kas jāsaglabā. Novirze no normas tiek uzskatīta par pretvalstisku, amorālu un antimāksliniecisku. Mākslas darba pamatā ir stingra loģika, kas realizējas kā viena sižeta līnija bez atzariem, jo mākslas darba struktūrai jābūt maksimāli skaidrai un racionāli pamatotai. Mākslas uzdevums ir demonstrēt mūžīgos raksturus, Laiks Laikmets Raksturīgākās iezīmes Autori negatīvos – komēdijās, cildenos – traģēdijās.

Klasicisms un romantisms latviešu literārajā tradīcijā nostiprināja klasisko (ar to mēs saprotam sillabotonikas divzilbju metrus) pantmēru triumvirātu – četru pēdu jambs (ģermāņu tonikas ietekme), piecu pēdu jambs, četru pēdu trohajs.

Avots:www.valoda.lv