Rūdolfa Blaumaņa noveles
Pašmācībā iegūtās zināšanas par Vakareiropas kultūru (viņa literārie paraugi un skolotāji - J. V. Gēte, F. Šillers, Č.Dikenss, V.Šekspīrs, G. Freitāgs, H. Ibsens u.c.) Rūdolfs Blaumanis lika lietā, radot latviešu klasisko noveli un psiholoģisko drāmu.
Pārņemot un jaunā kvalitātē izmantojot nacionālās atmodas idejas - tautiskumu, nacionālo pašapziņu, pašapliecināšanos, Rūdolfs Blaumanis meklēja savu ceļu latviešu rakstniecībā. Viņam piemita spēja apbrīnojami ieklausīties lauku ļaužu valodā, viņš savās lugās nereti izmantoja veselus teicienus no savu laikabiedru sacītā. Par ideju avotu Blaumanis izmantojis arī latviešu folkloru.
19. gadsimta 80. gados ar saviem stāstiem un novelēm Rūdolfs Blaumanis ienāca latviešu literatūrā kā perfekts cilvēka dvēseles norišu analītiķis un tēlotājs. Visa centrā viņam bija cilvēks, ko viņš uzskatīja par pasaules lielāko vērtību. Latviešu novelistikas žanra pirmsākums un joprojām dzīva bagātība ir Rūdolfa Blaumaņa "Pērkona negaiss" (1887), "Raudupiete" (1889), "Salna pavasarī" (1898, ekranizēta 1955), "Purva bridējs" (1898, ekranizēta 1966), "Andriksons" (1899), "Nāves ēnā" (1899, ekranizēta 1971).