Eduarda Veidenbauma dzeja

Eduards Veidenbaums nodzīvojis tikai 24 gadus, bet viņa lielās darbaspējas apliecina lielais literārais mantojums, ko viņš atstājis. Par viņa izglītotību liecina izcilā astoņu (daži autori min pat divpadsmit) svešvalodu un vijoļspēles prasme, ekonomiskas un citas publikācijas par plašu tēmu loku.

Eduards Veidenbaums tomēr vislabāk pazīstams kā dzejnieks, viņa dzejā mutuļo jaunības degsme.

Dzejnieka dzīves laikā viņa dzejoļi nav publicēti, tie tikuši izplatīti rokrakstā. Pirmais E. Treimaņa sastādītais krājums "Dzejas" (1896) bija nepilnīgs - to "sakropļoja" cenzūra. Bez "Kopotiem rakstiem" (izdoti arī 1961) iznākuši E. Veidenbauma "Raksti" (1926), "Izlase" (1952) un dzejoļu izlase "Brīvības cēlais gars" (1978). Vairāki dzejoļu krājumi iznākuši laikā no 1995. līdz 2005. gadam.

Literārās darbības sākumā Eduards Veidenbaums impulsīvi priecājās par lakstīgalu dziesmām, pavasari un ziediem, taču jau 20 gadu vecumā dzejnieks lirikā centās risināt nozīmīgus idejiskus jautājumus, aicināja vērsties pret netaisnību. Dzejas iezīme ir abstrakto jēdzienu lielais īpatsvars, kas nosaka viņa dzejas augsto vispārinājuma pakāpi. E. Veidenbauma dzeja ir nepārtraukts dialogs ar lasītāju un tā populāra kļuva 1905. gada revolūcijas laikā, kad tika deklamēta daudzos sarīkojumos.

Pilnīgi jaunu skanējumu Eduarda Veidenbauma dzejoļi ieguva Jura Kulakova dziesmās gadsimtu pēc dzejnieka nāves - latviešu tautas trešajā atmodā un brīvvalsts atjaunošanas posmā 20. gadsimta 80. gadu beigās. Eduarda Veidenbauma reālisms stilistiski un psiholoģiski ļoti atšķiras no visa tā dzejoļu klāsta, ko citi latviešu dzejnieki radīja viņa dzīves laikā, kā arī no tā, kas radīts pēc viņa nāves.

Eduards Veidenbaums daudz tulkojis no latīņu, franču, vācu, krievu un citām valodām. Viņam bijis tuvs romiešu dzejnieks Horācijs, kura darbu atdzejojumi publicēti žurnālā "Austrums" (no 1890).