Austras Skujiņas dzeja
Austras Skujiņas literārā darbība sākās ar publikāciju laikrakstā „Sociāldemokrāts", tad "Jaunākajās Ziņās", žurnālos „Signāls", „Domas". Dzejniece pieslējās literārajām grupām „Trauksme" un „Zaļā vārna".
Austras Skujiņas dzejas vērtētāji ir visai vienprātīgi - viņas dzeju tik populāru dara ne jau ļoti spilgts talants, ne kādas izcilas, novatoriskas dzejas kvalitātes, cik dzejnieces romantiskā personība, traģiski īsā dzīve, apvīta ar zināmu, noslēpumainību, un viņas vienkāršā, viegli uztveramā dzeja. Būdama piederīga latviešu 20. gadsimta 20./30.gadu jaunromantiķu saimei, Skujiņa, šķiet, arī savā dzīvē iemiesojusi to pašu pasaules izjūtu: mūžam tiek pretstatīta košā sapņu pasaule un pelēkā ikdiena, jaunības ideāli un apnicīgās dzīves bezcerība, dvēseles daiļums un miesas nīcība. Skujiņas lirikā pasaule tiek tēlota vai nu kā labirints vai sprosts, no kura gaužām grūti ir atrast izeju. Dzejnieces darbi krājumā iznākuši tikai pēc viņas nāves.
Dzeja
- "Dzejas" (1932)
- "Es neprotu glāstīt" (1998)
Izlases
- „Dzeja" (1960)
- „Krīt manā pavasarī sarma" (1978)
- „Mans draugs ir tas, kurš neprot dzīvot" (1995)
- „Vēl viss nav paspēts" (2002)