Staburaga bērni
Pirmā Voldemāra Zālīša nozīmīgākā publikācija ir ceļojuma apraksts "Kurzemē" laikrakstā "Dienas Lapa" . Valda sentimentāli romantiskā dzeja apkopota krājumā "Sirdsdomas" un "Ziedu pārslas ilgu ceļmalā". Mākslinieciski veiksmīgākais darbs ir stāsts "Staburaga bērni" (1895) , kura pamatā ir rakstnieka bērnības atmiņas. Grāmatā attēlotie notikumi risinās Vīgantes muižā, kas atrodas gleznainā vietā pie Daugavas netālu no Staburaga. Stāstā rakstnieks demonstrē lielisku bērnu psiholoģijas izpratni. Stāsts valdzina ar zēnu gadu draudzības sirsnīgo un dzīvo tēlojumu, kā arī patiesajām un romantiskajām dzimtenes dabas ainām. Lasot grāmatu, liekas, ka pats lasītājs kopā ar Marču un Janci dodas makšķerēt, iet garos un piedzīvojumiem bagātos pārgājienos gar Daugavu, sēž naktī pie ugunskura un klausās teikas par sirmo Staburagu. Mūsdienās grāmata kļuvusi arī par literatūras pieminekli appludinātajam Staburagam.