Poēma

Poēma ir dzejas darbs ar episku, lirisku vai liroepisku sižetu par liktenīgu cīņu tautas vai atsevišķa cilvēka dzīvē. Latviešu literatūrā poēmas rakstījuši A. Čaks, E. Virza, Rainis, V. Plūdonis, V. Strēlerte, I. Ziedonis, I. Auziņš, K. Elsbergs u.c.

Šķir vairākus poēmas veidus: episkas, liriskas, dramatiskas, romantiskas.

1. Episkā varoņpoēma vai varoņeposs ("Īliada", "Odiseja", "Nībelungu dziesma", "Kalevala") radusies agrāk nekā pārējās, tās sākums meklējams antīkajā literatūrā; te pieder arī literārie eposi, kas radās klasicisma un romantisma laikos, piem., A. Pumpura "Lāčplēsis", J. Lautenbaha "Niedrīšu Vidvuds". Pie varoņpoēmām pieder arī tādas poēmas, kas radušās nevis uz folkloras pamata, bet kā oriģināli atsevišķu autoru sacerējumi (E. Virzas "Karalis Nameits", A. Čaka "Mūžības skartie").

2. Dramatiskā poēma ieņem vidusstāvokli starp liroepiku un dramaturģiju. Dramatiskās poēmas pirmsākumi meklējami 18. gs., apgaismes laikmetā (G. Lesings "Nātans Gudrais"). Taču īsti dramatiskā poēma uzplauka romantisma literatūrā. (Dž. Bairons, A. Puškins).

3. Īpašu vietu ieņem romantiskā poēma, kas pēc savas žanriskās struktūras ir dramatiska un liriska. Poēmas centrā parasti ir cilvēks, kas apliecina sevi kā cīnītāju par brīvu, pilnvērtīgu personību. Pie izcilākajā, romantiskajām poēmām latviešu literatūrā pieskaitāma Raiņa poēma "Avesol", romantiskas poēmas ir arī Aspazijas "Saules meita", J. Poruka filozofiski apcerīgā "Zilizana sirdsdedze". Liriski dramatiskas ir O.Vācieša poēmas "Einšteiniāna", "Klavierkoncerts", M. Zālītes skatuvei domātās - "Pilna Māras istabiņa", "Tiesa" un "Dzīvais ūdens".

4. Liriskā poēmā atšķirībā no liriskā dzejoļa saglabājas episkais elements, kuras galvenā tematika - bruņinieku dzīve, cīņas, reliģiskie ideāli, sirdsdāmas cildinājums utml. (piem., O. Vācieša "Balsij bez pavadījuma").

5. Kā īpaša poēmas žanriskā kategorija pazīstama reālistiskā poēma. Tās centrā parasti ir parasts cilvēks reālos notikumos. Tādas poēmas ir Arveda Švābes "Pilsēta", Kārļa Štrāla "Kauja pie Glemu liepas", reālistiska var būt arī varoņpoēma - A. Čaka "Mūžības skartie".

Gan šeit piedāvātais, gan citi poēmas klasifikācijas veidi ir visai nosacīti.

Interesanti, ka poēmas ir arī mūzikā. Poēma ir neliels lirisks vai liriski vēstījošs skaņdarbs kādam instrumentam; lielas formas viendaļīgs skaņdarbs orķestrim vai instrumentam ar orķestri (parasti programmatisks); vokāls vai vokāli simfonisks skaņdarbs.

Piemēram, simfoniskā poēma ir brīvā formā rakstīts simfoniskās mūzikas skaņdarbs, tuvs poēmai literatūrā. Saturs var būt aptuveni norādīts virsrakstā vai izklāstīts atsevišķā programmā. Simfoniskās poēmas paveidi - simfonisks tēlojums, fantāzija, leģenda, balāde un citi.