Romāns dzejā
Ar vārdu romāns apzīmē plašu sacerējumu prozā (retāk dzejā), kura galvenās pazīmes ir izvērsta darbības personu sistēma un sarežģīta kompozīcija.
Romāns pantos (dzejā) aizsākumu rod viduslaiku literatūrā. Jaunajos laikos sastopams reti (piem., A.Puškina Jevģeņijs Oņegins). Latviešu literatūrā attiecināms uz Raiņa Dagdas skiču burtnīcām (1920 - 1925).
Rainis par savu savdabīgo darbu raksta:
"Par šī romāna formu sacerētājam jāatvainojas, jo viņš galīgi atkāpās no visa, kas šādos darbos parasts. "Dagdas skiču burtnīcas" varētu vislabāk apzīmēt par topošu romānu, jo lasītājs varēja novērot visas viņa tapšanas pakāpes. Labi vēl būtu, ja šo romānu varētu ierindot rubrikā "romāni pantos", bet arī tas neiet. "Romāni pantos" tēlo laika un vietas apstākļus un notikumus, tos atstāstot gluži episki, tāpat kā romāni prozā; še turpretī izsakās dvēsele tieši dzejoļos kā sajūtās un atmet visu apstākļu atstāstīšanu: romāns ne pantos, bet dzejoļos; ne pārtrauktā lēnā episkā plūdumā, bet atsevišķos, izceltos momentos. - Lai netraucētu šo romāna noskaņojumu, ievada piezīmes ievietotas pirms darba. Arī pielikumi - zīmējumi izraudzīti pēc iespējas tā, ka nejauktu darba koncepciju, kurš domāts kā Dagdas pašrakstīts autobiogrāfisks romāns." (Rainis, 1983, XVIII, 537)