Atbildes, kuras tu meklē
Belševica Vizma

Vizma Belševica

(1931-2005)

Dzejniece, rakstniece, tulkotāja, atdzejotāja.

Dzejnieks un tulkotājs Knuts Skujenieks par Vizmu Belševicu raksta: „ (..) Dzīvās izloksnes un vecās vārdnīcas baro Vizmas dzeju ar īsti latvisku sulu. Šis latviskums nekad netiek izbīdīts priekšplānā, un tādēļ tas ir jo stiprāks. (..) Ne velti Vizmu cildina par vienu no labākajām latviešu valodas pratējām. (..) Kopumā satverta, Vizmas dzeja ir ārkārtīgi dzīves pilna. Tajā ir gan romantiskas jausmas, gan sūras vilšanās. Ir ģimene, bērni, plīts. Ir mūžības problēmas un maizes darbs".

Vizma Belševica dzimusi 1931. gada 30. maijā Rīgā. Absolvējusi 2. poligrāfijas arodskolu Rīgā (1948), neklātienē beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1955) un M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1960). Divus gadu strādājusi laikrakstā "Pionieris". V. Belševicas pirmie mēģinājumi literatūrā sākušies jau drīz pēc kara, pirmais dzejolis publicēts 1947. gadā, pirmais dzejoļu krājums "Visu ziemu šogad pavasaris" iznācis 1955. gadā.

Dzejniece nereti saukta par sava laika un tautas sirdsapziņu. Ne velti pēc dzejoļu krājuma "Gadu gredzeni" (1969) iznākšanas dzejniecei ilgu laiku tika liegta iespēja publicēt savus darbus. V. Belševica no padomju dzīvi apliecinošas komjaunietes, kas naivi un paļāvīgi ticēja komunisma ideāliem, kļuva par tikpat dedzīgu protestētāju, kad pārliecinājās par ideālu neatbilstību dzīvei. Savu protestu V. Belševica izteica savdabīgā veidā - ignorējot tā laika dzejniekam obligāto padomju dzīves augšupejas apdziedāšanu un par tautas likteni runājot uz vēsturisku līdzību pamata. Dzejniece iedziļinājās cilvēka jūtu dzīvē, pārdzīvojumu pasaules daudzveidīgajās niansēs, atainoja ikdienas notikumus.

V. Belševicas dzejoļi ir kontrastaini, ekspresīvi, tajos atskabargains spīvums mijas ar trauslu maigumu. Stils ir noslīpēts līdz pilnībai, V. Belševicas darbiem raksturīga bagāta valoda, precizitāte lakonisms, daudzveidīgs ritms. Ar dzejoļu krājumiem "Zemes siltums" (1959), "Jūra deg" (1966), "Gadu gredzeni", "Madarās" (1976), "Dzeltu laiks" (1987) V. Belševica kļuva plaši pazīstama pasaulē, viņas dzejoļus tulkoja un izdeva Zviedrijā, Vācijā, Krievijā, un citās valstīs. V. Belševica tikusi izvirzīta Nobela prēmijai.

V. Belševica rakstījusi arī prozu. Lielāko ievērību un atzinību Vizmai Belševicai nesa 20. gs. 90. gados sarakstītā triloģija par meiteni Billi. Triloģijas pirmā daļa "Bille" izdota 1992. gadā ASV un 1995. gadā Latvijā, saņēmusi Kārļa Gopera fonda balvu (1993). Otrā daļa "Bille un karš" (sākotnējais nosaukums "Bille dzīvo tālāk") iznākusi 1996. gadā. Par triloģijas pirmo un otro daļu autorei piešķirta Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva (1997). Trešā daļa "Billes skaistā jaunība" izdota 1999. gadā. Triloģija izdota arī zviedru (1999, 2001) un krievu valodā (2000, 2002). V. Belševica sarakstījusi lugu "Sofijas nolaupīšana" (pēc H. Loftinga darba motīviem, teātrī, 1980). Pēc V. Belševicas stāsta "Tās dullās Paulīnes dēļ" uzņemta spēlfilma (1979), stāsta dramatizējums iestudēts Valmieras Drāmas teātrī (1998). Savdabīga literārā mantojuma daļa, ko latviešu lasītājam atstājusi V. Belševica ir viņas rakstītās pasakas bērniem "Zem zilās debesu bļodas" (1987), Ceļreiz ceļš uz pasaciņu (1985).

2005. gadā V. Belševica saņēma gada balvu literatūrā (atdzejā) par krājumu "Atdzeja". Sākoties atmodai,1989. gadā Belševica iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1994).

Mirusi 2005. gada 6. augustā Rīgā, apbedīta Raiņa kapos.

Izmantotā literatūra:

  1. Knuts Skujenieks Paša austs krekls. R., 1987.
  2. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
  3. 100 Latvijas personību, R, 2006.
  4. www.literature.lv