Aleksandrs Čaks

(1901‒1950)

Pirmais latviešu literāts, kura daiļrade ir izteikti urbāniska. Čaka dzejā atspoguļojas līdz smeldzei izjustā mīlestība pret Rīgu, viņš apdzejojis Rīgas trauksmaino dzīvi, arī tēmas un personāžus, kas agrāk dzejā neparādījās - pilsētas naktsdzīvi, ormaņus, klaidoņus un ielas meitas, trūcīgos priekšpilsētās. A. Čaka darbi pieteica latviešu modernās dzejas sākumu.

Aleksandrs Čaks (īst. v. Aleksandrs Čadarainis) dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā drēbnieka ģimenē. Mācījies Aleksandra ģimnāzijā (1911‒1918). Pirmā pasaules kara sākumā ģimene evakuējās uz Maskavu, vēlāk ‒ Saransku. A. Čaks turpinājis mācības no Rīgas evakuētajā Aleksandra ģimnāzijā (1915‒1918).

Pirmo dzejoli A. Čaks sarakstījis 1917. gadā krieviski. 1918. gadā, iestājies Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, brīvajos brīžos apmeklējis literāros vakarus un disputus, kuros piedalījās krievu futūristi un imažinisti.1920. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā un sanitārvilciena apkalpē izbraukājis Krievijas Eiropas daļu, Sibīriju un Turkestānu. 1922. gadā Čaks atgriezās Latvijā, atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē. 1925. gadā laikrakstā Latvijas Kareivis publicēts pirmais A. Čaka dzejolis latviešu valodā Sapņi. 1926. gadā Čaks pārgāja uz Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu, tomēr augstskolu nepabeidza, ieguva skolotāja tiesības un strādāja par skolotāju un skolas pārzini Drabešu bērnu patversmē (1925‒1927).

1928. gadā izdoti Čaka pirmie dzejoļu krājumi - Sirds uz trotuāra, Es un šis laiks, 1929. gadā Apašs frakā un Pasaules krogs. Ar pirmajiem dzejoļu krājumiem Čaks tūlīt iemantoja popularitāti, arī kritika bija neticami labvēlīga. Čaks savā dzejā ir pašpuika, pilsētas dienderis, kauslis, vai mākslinieks, kaut dzīvē parasti bija kluss, godīgs un elegants bankas darbinieks, žurnālists vai ierēdnis. No 1930. līdz 1934. gadam A. Čaks bija Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretārs (1933‒1934) un žurnāla Domas redakcijas loceklis (1933‒1934), laikraksta Dienas Lapa līdzstrādnieks (1933), vienlaikus čakli nodarbojies ar rakstniecību, pašmācībā apgūstot dzejas teoriju un latviešu literatūru. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma A. Čaks strādāja par ierēdni Rīgas pilsētas krājkasē (1936‒1939) un lasīja lekcija R. Egles literārajā studijā. Šajā periodā izdoti stāstu krājumi Eņģelis aiz letes (1935), Aizslēgtas durvis (1938), stāsti jaunatnei Debesīs (1938).

Viens no A. Čaka ievērojamākajiem darbiem ir strēlnieku cīņu gaitām veltītais varoņeps Mūžība skartie (1-2, 1937-1939; A. Brigaderes prēmija, 1940), kurā tēloti latviešu strēlnieki Rīgas aizstāvēšanas kaujās un Krievijas Pilsoņu karā. Tas ir gigantisks darbs - tajā ir aptuveni 5000 rindu. Mūžības skartos veido 24 dažādos gados sacerētas poēmas; katru poēmu ievada īss vēsturisks komentārs, kas ieskicē konkrētās epizodes vēsturiskās aprises.

A. Čaks rakstījis arī lugu recenzijas, literatūrzinātniskas apceres, rakstus par saimnieciskiem jautājumiem, kā ar stāstus un tēlojumus. 1940. gadu un padomju okupāciju A. Čaks sagaidīja, būdams žurnāla Atpūta līdzstrādnieks (no 1939). Vācu okupācijas laikā A. Čaks ar savu vārdu darbus nepublicēja, tomēr tas bija ražīgs posms viņa daiļradē. Nozīmīgākie šajā laikā sarakstītie darbi: poēma Matīss kausa bajārs (1943, pilnībā publicēta 1972), mīlas lirikas krājums Debesu dāvana (1943, publicēts 1980), filozofiskas pārdomu dzejas krājums Lakstīgala dzied basu (1944, publicēts1972), poēma Spēlē, spēlmani! (1944, publicēta 1972). Atjaunojoties padomju okupācijai, A. Čaks strādāja laikrakstā Cīņa, sacerēja pasūtījuma dzeju, kas tika izdota trīs krājumos , tulkoja daiļliteratūru no krievu valodas.

J. Grīns par šo laiku A. Čaka dzīvē raksta: „1944. gada rudenī A. Čaks palika Rīgā, kur atgriezusies komunistu vara spieda viņu dzejot tā saucamās „aģitkas", tas ir, apdzejot sējas un kulšanas kampaņas, neesošu celtniecību un plaukumu. To viņš arī darījis, bet nav nemaz ticams, ka aiz brīvas gribas. A. Čakam neizdevās izdabāt padomju ierēdņiem - viņš tika apvainots buržuāziski nacionālistiskā aprobežotībā. Dziļi satriekts par staļiniskā režīma ierēdņu attieksmi, viņš nonāca depresijā".

A. Čaks nomira 1950. gada 8. februārī 48 gadu vecumā; apbedīts Raiņa kapos Rīgā.

1981. gadā Rīgā, Ziedoņdārzā, A. Čakam atklāts piemineklis (tēlniece L. Žurgiņa, arhitekts O. Ostenbergs). A. Čaka vārdā nosaukta iela Rīgā. 2000. gadā Lāčplēša ielā 48/50 atklāts A. Čaka memoriālais muzejdzīvoklis.

Izmantotā literatūra:

1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
2. 100 Latvijas personību, R., 2006.
3. www.literature.lv