Andrejs Upīts

(1877‒1970)

Rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis

Andrejs Upīts ir visražīgākais rakstnieks latviešu literatūrā, viņš sarakstījis 20 romānus, 12 stāstu un noveļu krājumus, virkni dramaturģijas sacerējumu - vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists, arī dzejnieks un tulkotājs. Izcils Latvijas dabas, ainavu, plašu tautas dzīves panorāmu un detalizēti izstrādātu spilgtu raksturu tēlotājs. Ārkārtīgi darbaspējīgs, ļoti kritisks pret saviem spalvas brāļiem. Darbojies arī žurnālistikā, literatūrzinātnē un literatūrkritikā, neiecietīgi, asi polemiski vērtējis kā aktuālās, tā arī literatūras vēstures parādības.

Dzimis 1877. gada 4. decembrī Vidzemē Skrīveru pagasta Kalniņos rentnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā, pēc tam pašizglītojies. Apguvis krievu, vācu, franču, angļu valodu, daudz lasījis pasaules literatūras klasiķus oriģinālā, tā apgūstot rakstnieka meistarības pamatus. 1896. gadā ieguvis draudzes un pilsētas skolotāja, vēlāk (1901) arī mājskolotāja tiesības un strādājis par skolotāju. A. Upīša literārā darbība sākusies 1899. gadā ar stāstu „Vētrā" un dzejoli „Gars", kas publicēti „Austruma kalendārā".

1905. gadā A. Upīts apprecējās ar Olgu Tīrumnieci, ar ko kopā nodzīvoja 65 gadus. No 1908. līdz 1915. gadam ģimene dzīvo Skrīveros, savā mājā, kur A. Upīts ar īpašu aizrautību iekopis dārzu. No 1909. gada strādājis dažādu periodisko izdevumu redakcijās, tulkojis, nodarbojies ar rakstniecību un publicistiku. Jau ar pirmajiem darbiem iezīmējas vairāki A. Upītim raksturīgi mākslinieciski paņēmieni, simboli, motīvi, kas izmantoti arī viņa turpmākajā daiļradē., piemēram, virsrakstā ietvertais simbols, kas kļūst par variētu darba vadmotīvu. Viņa daiļradei piemīt izteikta sociālo negāciju analīze. A. Upīts pats sevi pieskaitījis „lielo noliedzēju" pulkam: „No pašiem rakstnieka darba sākumiem mani tomēr pievilka un interesēja dzīves un cilvēku negatīvās puses." Romantismu kā virzienu A. Upīts apkarojis visu mūžu, bet īpaši asi vērsies pret 20. gs. modernisma virzieniem, dēvējot tos par literatūras pagrimuma izpausmi.

Pēc Pirmā pasaules kara, atgriezusies no bēgļu gaitām, Upīšu ģimene ierauga postažu: māja sagrauta, plašā bibliotēka zudusi, koki izcirsti. 1921. gadā uz veciem pamatiem tiek uzcelta jauna ēka un iekopts vēl plašāks dārzs. (Līdz 1940. gadam rakstnieks tur pavada vasaras, saraksta vēsturisko traģēdiju "Mirabo", virkni komēdiju, daudz tulko).

1919. gadā iesaistījies P. Stučkas valdībā, vadījis izglītības komisariāta Mākslas nodaļu un aizbraucis lieliniekiem līdzi uz Krieviju. Pie pirmās izdevības 1920. gadā atgriezies dzimtenē, apcietināts, ievietots Centrālcietumā, pēc galvojuma atbrīvots, vēlreiz apcietināts, atbrīvots, kad Satversmes sapulce izsludināja amnestiju. Lai A. Upīti glābtu no nāves soda, palīgā steigušies pazīstami kultūras darbinieki, to skaitā Rainis.

Rakstnieka spalvai pieder romānu virkne „Robežnieki" (1909-1934), romāns „Sieviete" (1910), pa varavīksnes tiltu (1926), sižetiski vienotie romāni „Smaidoša lapa" (1937) un „Māsas Ģertrūdes noslēpums" (1939), epopejiskas ievirzes vēsturieko romānu cikls „Laikmetu griežos" (1937-1940).

Latvijas brīvvalsts laikā A. Upīša talants spilgti izpaudies viņa novelēs, iznākuši noveļu krājumi „Skaidas atvarā" (1921), „Aiz paradīzes vārtiem" (1922), „Metamorfozas" (1923), „Kailā dzīvība" (1926). Šajā laikā daudz darbojies arī dramaturģijā, rakstījis komēdijas, kurās daudz sociālas ironijas, un satīras, par ko liecina arī viņa ieviestais termins „sociālā komēdija". Uzrakstījis vēsturisku traģēdiju triloģiju „Mirabo" (1926), „Žanna d'Arka" (1930), „Spartaks" (1943) u.c. lugas. Bērniem un jaunatnei sarakstījis grāmatas „Jaunā dzērve" (1913) un „Sūnu ciema zēni" (1940)u.c.

Tomēr nozīmīgākais A. Upīša veikums 30. gados ir kopā ar Rūdolfu Egli sarakstītā „Pasaules rakstniecības vēsture" (1-4; 1930-1934) un monogrāfija „Romāna vēsture" (1, 1941, 2 - manuskriptā). Tulkojis G. Flobēra, H. Manna, A. Fransa, H. Heines u.c. ārzemju rakstnieku darbus.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Andrejs Upīts ar ģimeni dodas evakuācijā uz Kirovas apgabalu Krievijā. No 1941. līdz 1944. gadam A. Upīts dzīvoja Kstiņinā Kirovas tuvumā. Šajā laikā viņš uzrakstīja latvieši zemniecības kultūrvēsturisko epopeju Zaļā zeme kā mīļu veltījumu dzimtenei. Par šo romānu A. Upītim 1946. gadā piešķirta PSRS valsts prēmija.

Pēc kara atgriezies Rīgā, viņš kļūst par LVU Latviešu literatūras katedras vadītāju (1944-1948) un profesoru (1945-1951), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātāju un tā direktoru (1946-1951), Rakstnieku savienības priekšsēdētāju (1944-1954).Padomju vara glorificēja A. Upīti gan viņa reālistiskā dzīves tvēruma, gan sociālistiskās pagātnes (īpaši 1919. gadā) dēļ. Pretrunīgi vērtēts A. Upīša veikums padomju okupācijas gados. Rakstnieka paša augstu vērtētais romāns „Plaisa mākoņos" neguva lasītāju ievērību.

Miris 1970. gada 17. novembrī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Rīgā, Brīvības ielā 38 un Skrīveros atvērti A.Upīša memoriālie muzeji. 1982. gadā Rīgā uzcelts A.Upīša piemineklis.

Izmantotie avoti

Izmantotā literatūra:

1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003
2. 100 Latvijas personību, R., 2006
3. www.literature.lv
4. www.jvlma.lv
5. www.memorialiemuzeji.lv