Atbildes, kuras tu meklē

Alberts Bels

(1938)

(līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)

Prozaiķis, sabiedrisks darbinieks

Viens no spožākajiem prozaiķiem latviešu literatūrā

Saņēmis A. Upīša prēmiju (1977; par romānu "Saucēja balss"), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu (1982), Valsts prēmiju literatūrā (1989; par romānu "Cilvēki laivās"), "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.

Pirmās Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts (1990‒1993); Apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi (1991); Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2000); Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999).

"Pirmais bezmiega pārņemtais latviešu eksistenciālists, kurš mūsu literatūrā aktualizējis nolemtību, cilvēkam atrodoties savu ribu, savas dzīves un politikas radīto apstākļu būrī, rakstnieks - saucēja balss. Kā seismogrāfs Alberts Bels desmitgadēm ir reģistrējis, kas notiek ar indivīdu un sabiedrību gan totalitārisma, gan kapitālisma apstākļos," par Albertu Belu raksta dzejniece Liāna Langa.

Alberts Bels ir dzimis 1938. gada 6. oktobrī Rīgas rajona Ropažu pagasta Jaunmežplepjos. Mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā (1955‒1956), pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies arī Augstākajos scenāristu kursos Maskavā (1967‒1969). Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. Bela debija romāna žanrā ‒ "Izmeklētājs" (1967) ‒ autoru tūlīt ieveda latviešu jaudīgāko prozistu sabiedrībā. Otrais A. Bela romāns, 1967. gadā uzrakstītais "Bezmiegs", kurā autors kritizēja padomju iekārtu un pret kuru tika ierosināta krimināllieta, cenzētā variantā tika publicēts 1987. gadā, bet necenzētā - tikai 2003. gadā. Plašu ievērību sabiedrībā guva romāns "Saucēja balss" (1974), darbs par latviešu tautas brīvības centieniem 1905. gada revolūcijas laikā, romāna pamatā vēsturiski materiāli, galvenā varoņa prototips ir 1905. gada revolūcijas cīnītājs J. Luters-Bobis.

Pagājušā gadsimta 70., 80., gados sarakstītajos romānos "Poligons" (1977), "Saknes" (1982) un "Slēptuve" (1986) centrā ir cilvēka iekšējās pasaules vērtība pretstatā sabiedrības negācijām, bet romānā "Cilvēki laivās" (1987) tēlota kuršu ciemata dzīve 19. gs. vidū, atklājot emocionāli kāpinātu tautas, nācijas izdzīvošanas tēmu. Pēc literatūrzinātnieka Gunta Bereļa domām tas ir viens no Albrta Bela spožākajiem darbiem. G. Berelis raksta: "Romānā vēstures ritumu iemieso brīnišķīga metafora. Tas ir Sventes kalns ‒ ceļojošā kāpa, kas, laikam ritot, mazpamazām apber kuršu ciemu. Romāna izskaņa ir drūma: kurši ir izzuduši līdz ar savu valodu un kultūru. Tomēr paliek jautājums: cilvēki rada vēstures straumes plūdumu; vienlaikus vēsture veido cilvēkus ‒ vai "cilvēkiem laivās" iespējams iespaidot straumes virzību vai vismaz neļauties straumes spēkam?"

Bels sarakstījis arī romānus "Saulē mērktie" (1995), "Melnā zīme" (1996), "Latviešu labirints" (1998), "Uguns atspīdumi uz olu čaumalām" (2000), kuros tiecas rādīt latviešu inteliģences sajūtas, mainoties apstākļiem valstī un noskaņām sabiedrībā.

Intervijā Liānai Langai un Gundaram Godiņam, jautāts par kriminālromāniem raksturīgiem motīviem savos darbos, A. Bels stāsta:

"Man patīk amerikāņu kriminālromānu rakstnieks Reimonds Čandlers. Viņš ir viens no labākajiem kriminālromānu autoriem, rakstījis par dzīvi Kalifornijā pagājušā gadsimta 30. un 40. gados. Viņa darbos ir fantastisks cilvēka psiholoģijas apraksts, tiek ieskicētas arī sociālās ainas. Rakstniecība atgādina augkopību. Dārznieks kopj kādu augu sugu, pēta, kā tā attīstās, mainās. Līdzīgi būtu jārīkojas arī rakstniekam. Atceros, ka savā laikā interesējos par īso stāstu. Bija savāktas ne tikai latviešu autoru stāstu grāmatas, bet arī neskaitāmi ārzemju rakstnieku krājumi, pat Jaunzēlandes autoru stāstu izlase. Es nopietni gatavojos rakstnieka darbam. Toreizējā konsultante Mirdza Ķempe teica, ka ir jāstudē vismaz astoņi gadi, lai varētu uzrakstīt vienu labu stāstu. Tad nu es arī tā darīju. Atgriežoties pie literāro žanru tēmas, gribu teikt, ka svarīgs nav tikai labs kriminālromāns, bet arī tās grāmatas, ko es dēvēju par patvēruma literatūru. Piemēram, Tolkīns ir viens no spožākajiem patvēruma romānu autoriem. Lasot Tolkīnu vai citu rakstnieku līdzīgus darbus, cilvēks var paglābties, paslēpties no šī apokaliptiskā skrējiena, arī no kosmiskajām briesmām, meteorītiem, kas var sadragāt Zemi. Uz šī fona cilvēks lasa grāmatas, piemēram, par hobitiem, un psiholoģiski atbrīvojas no šausmām, cilvēks iegūst patvērumu".

Pēc A. Bela romāniem uzņemtas filmas "Uzbrukums slepenpolicijai" (1974), "Šāviens mežā" (1983), "Būris" (1993). 2010. gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".

Izmantotā literatūra:

  1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
  2. 100 Latvijas personību, R., 2006.
  3. www.literature.lv
  4. www.jvlma.lv
  5. www.memorialiemuzeji.lv