Aspazija

(1865-1943)

Dzejniece, dramaturģe, tulkotāja, sabiedriska darbiniece.

Talantīga, spilgta, spēcīga, daudzšķautņaina personība, līdz galam neizpētīts, leģendām un mistikas apvīts ir viņas dzīvesstāsts.

Aspazija (īstajā vārdā Johanna Emilija Lizete Rozenberga) dzimusi 1865. gada 16. martā Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagasta „Daukšās" bagātu zemkopju ģimenē. Mācījusies Jelgavas meiteņu skolā un Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā, tik labi pratusi vācu valodu, ka skolā rakstījusi dzejoļus vācu valodā. Savos dokumentos tīši viltojusi dzimšanas gadu (padarot sevi par trim gadiem jaunāku un tikai pēc dzejnieces simtgadu piemiņas svinībām 1968. gadā atklātībai tiek darīts zināms, ka faktiski viņa dzimusi trīs gadus agrāk), mainījusi vārdu, trīs vāciskos vārdus pārvēršot par Elzu.

Populārākā Aspazijas dzīves leģenda vēsta, ka vecāki pārlieku vēlējušies meiteni izprecināt, lai viņai būtu nodrošināta dzīve. Un tā 1886. gada 2. jūnijā, vecāku spiesta, viņa apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru, kas sācis saimniekot „Daukšās". Mājas izputējušas, turklāt Aspazijas vīrs un tēvs tajā vainojuši vien otru. Pēc tam Aspazija kopā ar vecākiem pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus darbus, visilgāk par mājskolotāju, vienlaikus sarakstīdama savus pirmos literāros darbus. 1888. gadā Aspazija iesniedza Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā drāmu „Atriebēja" un ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu izrādīt. 1893. gadā Aspazija devās uz Rīgu, kur strādāja Rīgas Latviešu teātrī par koristi un nodevās žurnālistikai un rakstniecībai. No 1898. līdz 1903. gadam viņa strādāja laikraksta „Dienas Lapa" redakcijā.

Laikā, kad Aspazija strādāja par mājskolotāju Dreiliņu muižā (1892 - 1893), viņa sarakstīja lugas „Vaidelote", „Zaudētas tiesības" un poēmu „Saules meita". 1894. gada janvārī Rīgas Latviešu teātrī iestudēja lugu „Vaidelote", bet 1894.gada aprīlī -‒ „Zaudētās tiesības". Par lugu „Vaidelote" K. Kundziņš "Latviešu teātra vēsturē" raksta: „Bija jāatzīst, ka uz skatuves vēl nav skanējusi tik laba latviešu dzeja. Romantiski patētiskā un tēlainā Aspazijas dzeja, rakstīta piecpēdu jamba pantmērā, vien jau sagādāja estētisku prieku."

Aspazija 19. gs. 90. gados literārajās aprindās bija visredzamākā latviešu sieviete. 1894. gada beigās Aspazija iepazinās ar Jāni Pliekšānu, veidojās romantisks un kaislīgs romāns - satikās spilgti, atšķirīgi raksturi, spēcīgas individualitātes 1897. gadā Aspazijai izdevās šķirt savu laulību ar V.M. Valteru un Ziemassvētku vakarā viņa cietumā salaulājas ar Raini. 1894. gadā bija sācies arī viņu „vēstuļu romāns", kas visintensīvāk izvērtās Raiņa trimdas laikā Pleskavā un Slobodskā.

Šķiet, ka no gadsimtu mijas Aspazijas dzīvei izsekot vieglāk. Jādomā, ka šajā laikā gan dzejā, gan dramaturģijā Aspazija bija tikusi tālāk par Raini un tā sauktās „rainiskās" dramaturģijas aizsācēja ir tieši Aspazija. Dzejniecei piemita māksliniekiem reti sastopamā spēja atzīt un atbalstīt talantu, kas bija vienlīdz liels viņas talantam. Rainis savu misiju saskatīja spējā sniegt Aspazijai garīgu spēku un patstāvību, Aspazija - nodrošināt darbīgo, praktisko dzīvi. Protams, ka neviens nekad vairs nenoskaidros, cik liels ir Aspazijas devums Raiņa darbos.

Dzejā Aspazija bijusi romantiķe. Viņas pirmie dzejoļi parādījās 1898. gadā „Dienas Lapā" un „Mājas Viesī". Iznākuši dzejoļu krājumi: „Sarkanās puķes" (1897), „Dvēseles krēsla" (1904), „Saulains stūrītis" (1910), „Ziedu klēpis" (1911), „Izplesti spārni" (1920), „Raganu nakts" (1923), „Trejkrāsaina saule" (1926), „Asteru laikā" (1928). Pēdējie Aspazijas dzejoļu krājumi ir „Zem vakara zvaigznes" (1942) un „Mēnessdārzs" (1943).

Drāmas „Atriebēja", „Zaudētās tiesības", „Neaizsniegts mērķis", (1895), „Sidraba šķidrauts" (1904). No vēlīnajām Aspazijas lugām pazīstamākās ir „Aspazija" (1923), „Boass un Rute" (1925), „Torņa cēlējs" (1927), „Zalkša līgava" (1928), „Jānis Ziemelis" (1931), „Velna nauda" (1933). Aspazija rakstījusi arī prozas darbus - 1933. gadā iznācis romāns „Rudens lakstīgala". Tulkojusi H. Senkeviča, J. V. Gētes darbus. Aspazijas autobiogrāfiskie darbi: „No atzīšanas koka" (1919), „Zila debess" (1924), „Zelta mākoņi" (1928).

Pēc 1905. gada revolūcijas Aspazija un Rainis emigrēja uz Šveici un apmetās Kastanjolā pie Lugāno ezera, no kurienes Latvijā atgriezās tikai 1920. gadā. Pēc atgriešanās Latvijā Raini un Aspaziju ievēlēja Satversmes sapulcē, Aspazija cīnījās par sieviešu tiesībām.

Pēc Raiņa nāves 1929. gadā Aspazijas centās apkopot Raiņa literāro mantojumu.

Dzejoļu krājums „Kaisītās rozes" (1936) viņu ierindoja galma dzejnieku pulkā. 1939. gadā Aspazijai tika piešķirta Tēvzemes balva. Mūža pēdējo gadu desmitu Aspazija smagi slimoja. Aizgāja no dzīves 1943. gada 5. novembrī. Apbedīta Raiņa kapos blakus Rainim. Viņas bērēs vācu okupācijas laikā izvērtās savdabīgā demonstrācijā.

Kopš 1985. gada Aspazijas dzimtajās mājās iekārtots piemiņas muzejs.

Kopš 2009. gada pie Aspazijas pēdējās dzīvesvietas Dubultos skatāms tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis.

Izmantotā literatūra:

1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
2. 100 Latvijas personību, R., 2006.
3. www.literature.lv
4. www.jvlma.lv
5. www.memorialiemuzeji.lv

Skatīt arī Virtuālā Aspazija - Aspazijas dzejas upe un audioizlase