Mārtiņš Zīverts
(1903-1990)
Dramaturgs
„..cilvēks pasaulē dzīvo, lai kļūtu labāks, nevis lai labāk dzīvotu!" (Mārtiņš Zīverts)
Mārtiņš Zīverts ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta dramaturgiem latviešu literatūrā. Viņa spalvai pieder vairāk nekā 50 darbi.
Mārtiņš Zīverts dzimis 1903. gada 5. janvārī Mežmuižas rentnieka ģimenē tagadējā Vilces pagastā. Mācījās Berķenes skolā, pēc Pirmā pasaules kara mācības turpināja Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā (1924). Bērnībā pārslimojis difteriju, bet tuberkuloze „pavadījusi" rakstnieku ilgus gadus. Skolas laikā aizrāvies ar literatūru, īpaši ar K. Hamsuna, F. Dostojevska, F. Šillera, V. Šekspīra, H. Ibsena darbiem. Ģimnāzijas gadu atmiņas saistās arī ar pirmo braucienu uz Rīgu un Nacionālā teātra izrādes "Pāri mūsu spēkiem" apmeklējumu, pēc kuras M. Zīverts atzinis, ka izrāde apdullinājusi pat fiziski. Pabeidzis ģimnāziju, M. Zīverts pelnīja, pasniedzot privātstundas, vēlāk devās uz Romu, lai studētu universitātē. Spiedīgu materiālo apstākļu un veselības problēmu dēļ studijas bija jāpārtrauc. Atgriezies dzimtenē, viņš 1925. gadā iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā, strādāja Jelgavas laikrakstā „Jaunais Zemgalietis" (līdz 1934) un sāka rakstīt lugas.
Pirmā manuskriptā palikusī M. Zīverta luga ir „Katakombas", bet pirmā izrādītā luga ‒ „Nafta", kura uzreiz pievērsa publikas uzmanību un ieguva atzinību. Dzejnieks Jānis Grots rakstīja:
"Jauns, nekur vēl nedzirdēts vārds. Pirmā debija lielā teātrī. Kā jau ierasts pret jauniem - iepriekšēja publikas neuzticība, vēsums un skepse. Taču jaunais autors šoreiz ar savu pirmo darbu uzvarēja ir neticīgos, ir skeptiķus. Atstāja ticību turpmākām sekmēm. [..] viņā jūtas kāds iekšējs, dinamisks spēks, kas to paceļ pāri parastiem iesācēju vidusmēra darbiņiem, kuriem ir vienas dienas tauriņa mūžs, Zīverts sola un dod krietni vairāk."
Popularitāti M. Zīverts iemantojis ar Dailes teātrī izrādīto lugu „Āksts" (1938), savu versiju par V. Šekspīra dzīvi. Populārākās Mārtiņa Zīverta pirmskara lugas ir „Minhauzena precības" (1941), „Ķīnas vāze" (1940), „Cilvēks grib dzīvot" (1939), „Nauda" (1943), „Trakais Juris" (1939), „Vara" (1944). Bijis Nacionālā teātra (1938‒1940) un Dailes teātra dramaturgs (1940‒1944).
Otrā pasaules kara beigās (1944) M. Zīverts kopā ar sievu Ilzi, meitu Zeltīti un dēlu Andreju devās uz Zviedriju. Bēgļu laiva, vētraina nakts, kara troksnis, milzīgi viļņi - tas bija līdz mūža galam neaizmirstams pārdzīvojums. Vēlāk šis notikums kļuva par pamatu kamerlugai „Pēdējā laiva".
Zviedrijā M. Zīvertam ar pirmo darbu paveicies, jo ticis Stokholmas arhīvos, pēc tam strādājis Drotningholmas teātrī par skatuves strādnieku. Viņš bija gan viesmīlis stacijas bufetē, gan nakts kasieris tramvaju pārvaldes kasē, gan fabrikas strādnieks un krāvējs, bet brīvajā laikā turpinājis rakstīt lugas, kuras nereti pats iestudējis Stokholmas Latviešu teātrī. Kopā ar Stokholmas teātra ansambli dramaturgs devies viesizrādēs arī uz Vācijas latviešu bēgļu nometnēm.
Īpaši pilnveidojis kamerlugas žanru - viņa lugās darbojas no trim līdz piecām personām, notikumi risinās ierobežotā laikā un telpā, konflikti - tikai psiholoģiski piesātinātā dialogā. Populārākās trimdā tapušās lugas: „Karātavu komēdija", „Pēdējā laiva", „Zaļā krūze", „Kāds, kura nav", „Cenzūra", „Vara" u.c. Kamerlugu būtiskākais elements ir cīņa - par dzīvību, par brīvību un arī pašam ar sevi. 1992. gadā izdota Mārtiņa Zīverta grāmata „Par sevi.Autobiogrāfija, intervijas, vēstules", kurā viņš raksta: "Mīlu cilvēkus, bet tikai no tālienes".
M. Zīvertam piešķirta Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balva (1968), viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis (1990).
Miris 1990. gada 4. oktobrī Stokholmā, urna ar viņa pelniem guldīta Rīgas Meža kapos.
Kopš 1994. gada Latvijā darbojas Mārtiņa Zīverta fonds.
Izmantotā literatūra:
- Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
- 100 Latvijas personību, R., 2006.
- www.literature.lv
- www.lv.wikipedia.org/wiki/Mārtiņš_Zīverts