Jaunromantisms
(arī neoromantisms)
Reālismu un naturālismu noliedzošs, romantismu padziļinošs virziens, kas radās un pastāvēja Rietumeiropā 1890-1920. gados. (S. George, H. fon Hofmanstāls, R.M.Rilke, daļēji arī H. Hese). Notiek sava veida atgriešanās pie dievību izpratnes, kāda tā bija arhaiskajā apziņā, proti, ka katrā lietā, priekšmetā iemiesots gars, kas atbild par šīs lietas "veselumu";
Latviešu literatūrā izveidojās ap 1905. gadu. Jaunromantisms atšķirībā no 19.gs. otrās puses tautiskā romantisma, akcentēja nevis savas - svešas tautas, bet indivīda pasauli. Latvijā jaunromantisms nav viendabīgs, tas cieši sasaucas ar simbolismu un impresionismu. Redzamākie latviešu 20.gs. sākuma jaunromantiķi ir J.Poruks, K.Skalbe (dzeja un lit. pasakas), J. Akuraters, Rainis ar krāj. Tālas noskaņas zilā vakarā (1903), Aspazija, J.Jaunsudrabiņš, F. Bārda. Jaunromantisms sazarojas un modificētā veidā turpinās arī 1920.- 30. gados. (J. Grots, V.Grēviņš, A.Skujiņa u.c.). Jaunromantismu teorētiski pamatojis F.Bārda (Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēma, 1909) Jaunromantismam raksturīgās panteisma idejas visspēcīgāko izpausmi guvušas F. Bārdas dzejā.
Avoti
J. Kursīte Dzejas vārdnīca