Naturālisms
(latīņu val. natura daba)
Literatūras virziens, kura uzzieda laiks Rietumeiropā ir 19.gs. 70.-80. gadi. Galvenie naturālisma žanri ir romāns, stāsts, luga. Pamatā uzskats, ka cilvēks ir pasīvs dabas spēku un sociālās vides upuris, kura dzīves norises tika bezkaislīgi un precīzi attēlotas. Rakstnieka uzdevums maksimāli objektīvi, fotogrāfiski precīzi atainot notiekošo. Naturālisma rakstnieki mehāniski pārnesa dabas likumus uz sabiedrību. Naturālismam raksturīga neierobežota ticība dabaszinātņu visspēcībai pasaules izzināšanā. Visspilgtāk naturālisms izpaudās Francijā, kur 19. gadsimta 70. gados A. Dodē, G. Mopasāna, Ž. un E. Gonkūru darbos.
Latvijā naturālisma iezīmes sastopamas 1890.-1910. gadu literatūrā (galvenokārt prozā). Spilgtākie pārstāvji: A. Deglavs (Zeltenīte, 1896, daļēji arī Rīga), A. Upīts (romānu virkne Robežnieki), Zeiboltu Jēkabs (romāni Ūdens burbuļi, 1900; Caurie ziedi, 1913), daļēji arī J. Purapuķe, A. Saulietis.