Atbildes, kuras tu meklē

Impresionisms

(franču val. impressionisme , no impression – iespaids)

Literatūras virziens, kas radās 1860.-1870. gadā franču glezniecības virziena ietekmē 19.gs. beigās un 20.gs. sāk. Impresionisti noraidoši izturējās pret mākslas akadēmijās studēto mākslu, pret tās rutīnu, nosacītību. Jaunie mākslinieki par svarīgāko uzskatīja dzīves realitātes un daudzveidības atspoguļojumu. Nosaukums radās pēc K. Monē 1874. gadā izstādē demonstrētās gleznas Impresija. Norietošā saule. Impresionisti lielu uzmanību pievērsa gaisa un gaismas izpētei, to ietekmei uz apkārtējo vidi un krāsu un par būtiskāko uzskatīja pilnīgāku pasaules attēlošanu, uzsverot pasaules mainību un krāsu bagātību.

Literatūrā impresionisms veido apziņas plūsmas literatūras aizsākumu, jo tā pamatā - acumirkļa iespaidu fiksācija, pirmais iespaids kā noteicošais. Impresionisma stilistikas iezīmes ir G. De Mopasāna, K. Hamsuna, A.Čehova, I. Buņina, R. M. Rilkes, T.Manna, Dž. Konrada, darbos. Latviešu literatūrā 20.gs. sākumā impresionisma iezīmes ir Fallija, J. Jaunsudrabiņa, K. Jēkabsona, J. Akuratera (Kalpa zēna vasara) darbos, bet vēlāk arī J.Raiņa dzejoļu krājumos Addio bella (1920), Sudrabota gaisma (1921), Mēness meitiņa (1925).