Atbildes, kuras tu meklē

Sofokls

(Sophoklēs, Σοφοκλῆς; ap 496. gadu p. m. ē. netālu no Atēnām - 406. g. p. m.ē. Atēnās)


"To, dēls, tu labi apdomā, jo mirstīgie
ir visi maldīgi - tāds viņu liktenis.
Ja kāds ir maldījies, bet nav ne bezprātis,
ne laimes atstāts vēl, tas, kritis nelaimē,
mēdz kļūdu izlabot un atmest spītību.
Bet spītība ir katra nelgas pazīme."
/Sofokls, "Antigone"/


" Jel neuzkrauj man vainu iedomu dēļ vien!
Jo tā tas ir: kā nedrīkst ļaunos krietnus teikt,
bez pamata tā nedrīkst teikt, ka krietnais ļauns.
Tak atstumt krietnu draugu, šķiet man, ir tas pats,
kas atstumt savu dzīvi, kas visdārgākā.
Bet tikai laika ritumā tev kļūst tas skaidrs;
Jo taisnu vīru pierāda tik ilgāks laiks,
Bet blēdi dienā pirmajā jau pazīsi. " /Sofokls, "Valdnieks Oidips"/

Sengrieķu darmaturgs Sofokls dzimis Atēnu tuvumā neilgi pēc Maratonas kaujas (497. vai 496. gadā p. m. ē.), bet precīzs viņa dzimšanas gads nav zināms. Tas bija Atēnu demokrātijas uzplaukuma laiks un Sofokls ir Atēnu demokrātijas uzplaukuma laika dramaturgs. Viņa tēvs, būdams turīgs cilvēks, devis dēlam labu izglītību. Atēnas bija Grieķijas ekonomiskās un politiskās, mākslas, filozofijas un kultūras centrs un Atēnu teātris bija slavens visā Grieķijā. Šajā laikā uzbūvēja arī slaveno Akropoles ansambli. Atēnās Sofokls bijis ļoti populārs un iemīļots dzejnieks, 468. gadā p.m.ē. guvis pirmo uzvaru dramaturgu sacensībās un pēc tam 60 gadus valdījis uz skatuves.

Sofokls sarakstījis vairāk nekā 120 traģēdijas, viņa darbi guva īpašus panākumus - 24 reizes viņš uzvarēja Atēnu traģēdiju sacensībās un ne reizi nav ieņēmis trešo, tas ir, pēdējo vietu. Līdz mūsdienām saglabājušās septiņas traģēdijas: Ajaks, Trahīnietes, Antigone, Valdnieks Oidips, Elektra, Filoktēts, Oidips Kolonā. Saglabājušies arī atsevišķi Sofokla lugu fragmenti, piemēram, satiru luga Pēdu dzinēji, no kuras saglabājušās ap 400 vārsmu.

Sofokla tēli, tāpat kā tā laika tēlotāja mākslā, ir monumentāli, spēcīgi un dziļi cilvēciski, bet ar bagātu iekšējo pasauli. Dramaturgs nerāda savus tēlus izaugsmē, bet dod gatavus raksturus jau traģēdijas sākumā. Viņa varoņi rīkojas pilnīgi patstāvīgi, raksturi ir viengabalaini un harmoniski, turklāt, pieņemot lēmumus, viņi nemēdz svārstīties.

Visas problēmas Sofokla traģēdijās saistītas ar indivīda, nevis dzimtas likteni, tāpēc viņš atteicies no saistītās triloģijas principa un rakstījis atsevišķas, mākslinieciski pabeigtas traģēdijas. Dramaturgs pilnveidojis traģēdijas formu, viņa ieviestais trešais aktieris piešķīra dialogam bagātākas iespējas, atdzīvināja lugas darbību. Vienlaikus Sofokla lugās krasi samazinās kora nozīme. Darbība Sofokla lugās risinās spraigi pa kāpjošu līniju.


„Sofokls izpelnījies tik lielu cieņu, ka antīkajā pasaulē bijis nostāsts par Sofokla apbedīšanu. Neilgi pēc Sofokla nāves Atikā iebrucis spartiešu karaspēks, kura karavadonis bijis Lisandrs. Traģēdijas aizgādnis, dievs Dionīss, ieradies sapnī pie Lisandra un lūdzis godināt mirušo Sirēnu. Pamostoties Lisandrs uzzina, ka patiesībā miris Sofokls. Godbijībā Lisandrs paziņo, ka ļaus ievērojamo dzejnieku netraucēti apglabāt." enciklopedija.lv/skirklis/3012-Sofokls

Izmantotā literatūra:

  1. Sengrieķu traģēdijas, Rīga, Liesma, 1975.
  2. L. Čerfasa, L. Fomina. Antīkās literatūras vēsture, Rīga, Zvaigzne, 1968
  3. https://enciklopedija.lv/skirklis/3012-Sofokls

Skatīt arī Sofokls

Skatīt arī Traģēdija

Skatīt arī Nacionālā enciklopēdija; širklis "Sofokls"