Atbildes, kuras tu meklē

Henriks Ibsens

(1828–1906)

(norvēģu Henrik Johan Ibsen)


Tiks piedots – ja tu neiespēji.
Bet mūžam ne – ja negribēji.
Henriks Ibsens. "Brands". Jāņa Akuratera tulkojums.

Viens no ievērojamākajiem 19. gs. rakstniekiem, jaunu ceļu gājējs dramaturģijā, ar izvirzīto problēmu asumu, jauna tipa sociāli psiholoģiskās drāmas izveidi ietekmējis gan Eiropas rakstniecību, gan teātri. Ibsena dramatiskie darbi radušies tieši pusgadsimta laikā – pirmā drāma uzrakstīta 1849. gadā, bet pēdējā – 1899. gadā.

Dzimis1828. gada 20. martā nelielā Norvēģijas ostas pilsētiņā Šīenā. Izglītība iegūta galvenokārt pašmācības ceļā. Līdz 13 gadu vecumam zēns mācījās sākumskolā, pēc tam divus gadus privātā skolā, taču šīs mācības pārtrauktas ģimenes grūtā materiālā stāvokļa dēļ, jo viņa tēvs – pārticis komersants – bankrotēja, tā radikāli mainot ģimenes dzīvi. 1844. gadā Ibsens devās uz netālo pilsētiņu Grimstadi, kur kļuva par farmaceita mācekli un sāka rakstīt pirmās lugas. 1850. gadā aizbrauca uz Kristiāniju (tagadējā Oslo), kur gribēja studēt medicīnu, taču līdzekļu trūkuma dēļ no šīs ieceres nācās atteikties. Tajā pašā gadā publicēta viņa pirmā luga „Katilīna". 1851. gadā H. Ibsens sāka strādāt teātrī, bet vēlāk, no 19. gs. 60. gadu vidus, pievērsās tikai rakstniecībai. Kad Bergenā tik nodibināts pirmais norvēģu nacionālais teātris, Ibsenu aicināja par tā režisoru un dramaturgu, kur viņš kā lugu autors, režisors un producents iesaistījās vairāk nekā 145 iestudējumu veidošanā. Strādājot Bergenā (1851–1857) rakstnieks gandrīz katru gadu uzrakstīja arī pa lugai. Pirmie viņa lugu iestudējumi īpašu skatītāju ievērību nesaņēma, bet „Svētku Solhaugā" (1855) izrādes 1856. gadā guva lielus panākumus. 1857. gadā dramaturgs atgriezās Kristiānijā, kļūdams par Kristiānijas Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju. Vilšanās savas dzimtenes sabiedrībā un niknie uzbrukumi viņa lugu iestudējumiem liek Ibsenam 1864. gadā pamest dzimteni un doties uz Itāliju, nākamos 27 savas dzīves gadus pavadot svešumā, – Vācijā (Minhenē, Drēzdenē) un Itālijā (Romā). Tikai divas reizes viņš uz neilgu laiku ieradies Norvēģijā. Pasaules slavu Ibsenam sagādāja pirmie ārzemēs, Itālijā, uzrakstītie darbi „Brands" un „Pērs Gints" (1867). „„Brands" tiek uzskatīts par vispersoniskāko Henrika Ibsena darbu. Tajā dramaturgs pauž savu ārkārtējo naidu pret kompromisu, pret sava laika īstenību un kaismīgi aicina sekot ideālam." (Silvija Geikina, 100 izcili Latvijas aktieri, 1. daļa; 852. lpp.) Šīs lugas iestudējums bija ļoti nozīmīgs arī latviešu teātrī. Savukārt par „Pēru Gintu", kas sarakstīts divus gadus vēlāk, pats autors rakstījis: „Pērs Gints" ir „Branda" tieša antitēze...Tas rakstīts pārgalvīgi, neraizējoties par formu, nedomājot par sekām – kā varēju rakstīt tikai tālu no dzimtenes būdams." („Pera Ginta" ievads, 4 lpp.). Tā kā „Pers Gints" ir arī satīra par norvēģu raksturu, sevišķi tā iedomīgo un vieglprātīgo pusi, nav brīnums, ka poēma sākumā Norvēģijā nebija tik populāra kā „Brands". 1876. gadā Ibsens īsināja „Pēru Gintu" Kristiānijas teātrim, kur to uzveda ar Edvarda Grīga komponētu mūziku. Pamazām šo poēmas variantu savā repertuārā iekļāva visi Skandināvijas teātri.

1891. gadā rakstnieks atgriežas uz dzīvi Kristiānijā, 1900. gadā pārcieš pirmo infarktu, bet 1906. gadā 78 gadu vecumā mirst.

1893. gadā H. Ibsenam piešķirts Norvēģijas Karaliskā Svētā Ūlova Ordeņa Lielais krusts, 1898. gadā Dānijas Dannebrugas ordeņa Lielais krusts un Zviedrijas Polārās zvaigznes ordeņa Lielais krusts.

Izmantotā literatūra:

  1. „100 izcili Latvijas aktieri", 1. daļa, R., 2018
  2. Stepiņš Laimonis. „Henriks Ibsens latviešu teātrī”. R., 1978.
  3. Henrihs Ibsens. „Pers Gints”, R., 1939

Skatīt arī Nacionālā enciklopēdija

Skatīt arī Pedagogs.lv

Skatīt arī Vikipēdija