Atbildes, kuras tu meklē
Mauriņa Zenta
Mauriņa Zenta

Zenta Mauriņa

(1897-1978)

Dr. philol. (1938)


„Mauriņa ir latviešu literāri filozofiskās esejas žanraiedibinātāja un izkopēja. Mauriņas filozofisko un estētisko platformu veidodažādu skolu un virzienu atziņu sintēze, filozofijas metodē dominē subjektīvsskatījums, brīva iztēle, intuīcija. Mauriņa pievērsusies galvenokārt lielām,izcilām personībām, romantiski un eksistenciāli noskaņotiem autoriem, kurugarīgās pasaules daudzšķautņainību un bagātību parasti idealizē un heroizē.Mauriņas literāri kritiskajos rakstos galvenais objekts ir rakstnieka personība,no kuras tiek meklēts ceļš uz daiļrades īpatnībām. (..) Gara brīvības,cilvēcības, augsti tikumisku ideālu aizstāvība, unikālas pasaules kultūraszināšanas, prasme plašā horizontālā kontekstā salīdzināt, konfrontēt, secināt,organizēt domu dzejiski spožā izteiksmē, izteikties skaidrā, aforismiem bagātāvalodā piešķīrusi Mauriņas emocionālajai subjektivitātei fascinējošu iedarbesspēku."

Biruta Gudriķe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R., 2003

Pārliecinošu Zentas Mauriņas portretu, aprakstot pirmo tikšanos ar rakstnieci kādā priekšlasījumā trimdā, savās atmiņā zīmē Zentas Mauriņas vēlākā sekretāre un palīdze Irene Mellis („Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu", R, 1997, 13., 14. lpp.)


„Uz rakstnieces priekšlasījumiem Upsalā latvieši sanāca kuplā skaitā. Nelielajā zālē visas vietas bija aizņemtas. (..) Rakstniece sēdēja pie galdiņa. Lekcija varēja sākties. Aiz citu mugurām sēdot, vispirms dzirdēju tikai skaidru balsi, ar altam raksturīgu tumšu pieskaņu, kas patīkami iedziedājās ausīs. Kad pasnaikstījos, redzēju arī pašu runātāju pirmo reizi. Daiļa galva. Kuplie, dabiski viļņainie mati, kuros sudrabs jau valdīja pār kastaņu brūnumu, pakausī bija sasprausti skaistā mezglā. Sejā visi vaibsti zīmēti lielām līnijām, lielas brūnas acis, taisns deguns, izteiksmīgs zods un mute. Nāca prātā kaut kur Rīgā dzirdētais - tādas sejas gadi ilgi neskar, tur nav nekā sīka, kas ātri vīst. Plati pleci. Smalkas, stipras rokas, tās runātāja reizēm izteiksmīgi pacēla. Vienkāršs, gaumīgs tērps sniedzās līdz pat braucamā krēsla kāpslim un paslēpa arī kurpīšu purngalu bagātīgās krokās."

Irene Mellis

Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada 15. janvārī Lejasciemā ārsta Roberta Mauriņa ģimenē. Māte - Melānija Mauriņa - apdāvināta pianiste, mācījusies Pēterpils Konservatorijā. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas Zenta, kaut arī pārcietusi vairākas smagas operācijas, tomēr zaudējusi spēju staigāt. Mācījusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā (1913-1915), kuru pabeigusi ar izcilību. Studējusi Latvijas Universitātē baltu filoloģiju (1923-1927); bijusi skolotāja Rīgas skolotāju institūtā (1927-1928), lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā. 1929 papildinājusies filozofijā un literatūrzinātnē (galvenokārt salīdzinošajā) Heidelbergas Universitātē. Savukārt Mūrmuižas Tautas universitātē nolasījusi 130 lekcijas (1930-1940) un gan toreiz, gan vēlāk trimdā kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1936 apprecējās ar rakstnieku Konstantīnu Raudivi, kurš viņai ārkārtīgi daudz palīdzējis, būdams viņas „rokas un kājas". 1944 kopā ar vīru emigrējusi uz Vāciju, drīz vien pārcēlusies uz Zviedriju, kur bijusi docētāja Upsalas Universitātē (1949-1963). 1965 atgriezusies Vācijā, dzīvojusi kūrortpilsētā Krocingenē. Trimdas gados lasījusi lekciju ciklus Vācijas, Šveices, Itālijas u.c. Eiropas valstu pilsētās. Apbalvota ar Zviedrijas, Vācijas, Šveices stipendijām, prēmijām, godazīmēm.

1978. gada 25. aprīļa vakarā, klātesot dažiem draugiem, Zenta Mauriņa klusi un mierīgi aizgājusi mūžībā.

Sarakstījusi grāmatas par rakstniekiem „Daži pamata motīvi Raiņa mākslā" (1928), „Jānis Poruks un romantisms" (1929), „Dostojevskis" (1931), „Friča Bārdas pasaules uzskats" (1938, doktora disertācija), „Baltais ceļš" (1935), „Saules meklētāji" (1938), „Dante tagadnes cilvēka skatījumā" (1937), 17 eseju krājumus, populārākie: „Pārdomas un ieceres" (1934), „Dzīves apliecinātāji" (1935), „Ziemeļu tēmas un variācijas" (1939), „Prometeja gaismā" (1943), „Traģiskais skaistums" (1954), „Par mīlestību un nāvi" (1964), „Zemes dziesma" (1967).Publicējusi arī autobiogrāfiskus darbus, romānus, stāstus, tulkojusi. Atsevišķi darbi uzvesti teātros, radiofonā, televīzijā.

Minsteres latviešu centrā (Vācijā) iekārtota Mauriņas piemiņas ekspozīcija. 1982. gadā pēdējā Mauriņas dzīvesvietā Krocingenē atklāta laukakmenī iestiprināta metāla piemiņas plāksne. 1997. gadā uzņemta dokumentālā filma par Zentu Mauriņu „Baltā spīts" (režisors R. Rikards).

Izmantotā literatūra:

  1. 1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R., 2003
  2. 2. Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu, R, 1997

Skatīt arī Mauriņa Zenta

Skatīt arī Rakstniecības un mūzikas muzejs

Skatīt arī Jāņa Stradiņa ceļavārdi Zentas Mauriņas rakstiem

Skatīt arī Valmieras integrētas bibliotēkas literātu datu bāze

Skatīt arī Literatura.lv