Andra Neiburga
(1957-2019)
rakstniece, tulkotāja, māksliniece, uzņēmēja
„Rakstnieces agrīno stāstu tematika un poētiskās novitātes 20. gs. 80. gadu vidū un otrajā pusē veido spilgtu "jaunā viļņa" prozas šķautni latviešu literatūrā. (..) Specifiskā vēstījuma divbalsība un tās dažādās variācijas varoņu vērojuma un refleksijas konstruēšanā A. Neiburgas stāstos, kuri periodikā iznākuši kopš 1985. gada un 1988. gadā izdoti krājumā „Izbāzti putni un putni būros", atspoguļo šim laikam raksturīgo intelektuālo un morālo distancēšanos no realitātes atveides ideoloģiskajām klišejām, meklējot jaunu skatpunktu uz realitāti un jaunu valodu tā izteikšanai. Paužot gan ironiju, gan sašutumu,vilšanos, noliegumu, gan ideālismu un nostaļģiju, A. Neiburgas stāsti vairo prozas vēstījuma daudzveidību, pieļauj dažādas lasījuma iespējas, arī dažādos laikaposmos, sniedzot niansētu vēlīnā padomju laika sociālā un psiholoģiskā noskaņojuma liecību. "
Sandra Meškova. „Andras Neiburgas agrīnā proza vēlīnā padomju perioda kontekstā. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls." R.: LULFMI, 2018, 30. lpp.
Andra Neiburga dzimusi 1957. gada 16. janvārī Rīgā. Beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (1977) un Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (1986). Veidojusi žurnāla „Avots" dizainu, bijusi žurnāla „Karogs" māksliniece. Literatūrā debitēja 20. gs. 80. gados ar stāstu „Spīdēja saule" (1985). Vēlāk tas kopā ar citiem agrīnajiem rakstnieces stāstiem iekļauts krājumā „Izbāzti putni un putni būros" (1988), kas padarīja viņu par vienu no populārākajām jaunās paaudzes rakstniecēm, par grāmatu tika plaši diskutēts un rakstīts presē. 1992. gadā iznāca garstāsts „Stāsts par Tilli un Suņu vīru", kas tika neparasti plaši izmantots, radot mākslas darbus dažādos žanros - pēc tā motīviem tika uzņemta filma, iestudēta Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarba izrāde (1996), turklāt režisors Arnolds Liniņš to iestudēja Radioteātrī (2002), tapusi arī videofilma (2002). Stāstu krājums apbalvots ar Pastariņa prēmiju. 1993. gadā A. Neiburga pievērsās dzimtas namīpašumu apsaimniekošanai un ilgāku laiku prozu nerakstīja, bet izpaudās, publicējot slejas laikrakstā „Diena", piedaloties teātra izrāžu veidošanā: adaptējusi A. Šniclera tekstu izrādei „Rondo" (2000, JRT, rež. Baņuta Rubess), tulkojusi O. Vailda lugu „Ideāls vīrs" (2002, Liepājas teātrī, rež. B. Rubess), dramatizējusi S. Oksanenas romānu „Attīrīšanās" izrādei „Muša" (2012, JRT, rež. Inese Mičule).
2004. gadā klajā nāca stāstu krājums „Stum, Stum", kuru dēvē par spilgtāko un visplašāk kritizēto, bet tajā pašā laikā arī lasītāju atzīto grāmatu 21. gadsimta sākumā latviešu literatūrā (laikraksta „Diena" Gada balva kultūrā). Atzīts par vienu no 100 latviešu lasītāju visu laiku mīļākajām grāmatām TV šovā „Lielā lasīšana". A. Neiburgas stāstu tulkojumi publicēti kopkrājumos krievu (1989, 1991, 2000, 2008), ukraiņu (1987), lietuviešu (2001) vācu (1992, 1997), angļu (1994, 1998, 2005, 2018), franču (2004), čehu (2006), zviedru (2008) un gruzīnu valodā (2012). Neiburgas nozīmīgākais tulkojums ir M. Bulgakova garstāsts „Suņa sirds", kas turpinājumos tika publicēts žurnālā „Avots" 1988. gadā. Tulkojums tika dramatizēts un iestudēts Dailes teātrī (2008; režisore Laura Groza).
Izmantotā literatūra:
- http://www.idejuforums.lv/andra-neiburga/
- https://enciklopedija.lv/skirklis/109165-Andra-Neiburga
- https://lv.wikipedia.org/wiki/Andra_Neiburga