Jānis Sudrabkalns
(līdz 1925. gadam Arvīds Peine; citi pseidonīmi A. Alksnis, Kirils Kamols, Olivereto, Florestans)
(1894–1975)
"Uz dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvokļa durvīm vajadzētu uzrakstīt: "Šeit mājo vientulība." Jo tiešām Jānis Sudrabkalns šai pasaulē jūtas ārkārtīgi vientuļi. Viņam daudz draugu, kas viņu mīl, viņam daudz grāmatu, kuras viņš mīl un bez kurām dažbrīd nevar iztikt kā klibs bez kruķiem, un tomēr dzejnieks jūtas vientulis. "
Aleksandrs Čaks, 1920-tajos gados
Dzejnieks, literatūras, mākslas un mūzikas kritiķis.
20. gadsimta 20. un 30. gados atzīts par spožāko no latviešu modernajiem dzejniekiem, kurš dzejā apvienojis izsmalcinātu klasisko formu ar modernismam raksturīgiem motīviem, kā arī bagātīgām atsaucēm uz pasaules literatūru un kultūru. Divkāršs Kultūras fonda balvas laureāts. Arī viens no padomju laika redzamākajiem dzejniekiem.
Dzimis 1894. gada 17. maijā Inčukalna kroga nomnieka (pēc izglītības skolotāja) ģimenē. 1902. gadā ģimene pārcēlās uz Jaunpiebalgu. Mācījies P. Šmithena un L. Bērziņa Dubultu privātģimnāzijā (1909-1911), bet pēc tēva nāves izglītību turpināja pašmācības ceļā, būtībā viņš bija autodidakts, kurš pats iemācījies latīņu, franču, vācu, krievu valodu. Dzīvojot grāmatu pasaulē, Sudrabkalns kļuva par vienu no izcilākajiem Latvijas pirmās brīvvalsts dzejniekiem un erudītākajiem teātra un mākslas kritiķiem. Rakstījis par mūziku, teātri, literatūru. Periodikā publicētas apmēram 130 J. Sudrabkalna recenzijas par tēlotāju mākslu, 480 recenziju par mūziku. Latviešiem nav bijis otra tik zinoša dzejnieka teātra, mūzikas un tēlotājā mākslā. Dzejoļus sacerējis no desmit gadu vecuma. No 1913. gada ar nelieliem pārtraukumiem dzīvoja Rīgā. 1915. gadā iesaukts armijā, 1918 veselības stāvokļa dēļ demobilizēts.
Atgriezies Rīgā, viņš strādāja par korektoru laikrakstā Līdums un ātri iejutās Rīgas kultūras sabiedrībā - apmeklēja koncertus, izstādes un teātra izrādes, satikās un draudzējās ar citiem tā laika rakstniekiem: Aleksandru Čaku, Linardu Laicenu, Eriku Ādamsonu, Arvīdu Griguli, Valdi Grēviņu. 1918. gada 4. maijā publicēts viņa pirmais humoristiskais dzejolis Pavasara zaļais karogs ar pseidonīmu Olivereto. Kā vēlāk norādīja rakstnieks Anšlavs Eglītis, Sudrabkalns latviešu dzejas pasaulē ieņēma īpatnēju vietu. Viņa izkoptajai dzejai piemita savdabīgs vēsums, viņa humoram - abstrakta rotaļība. Šajā laikā jaunais dzejnieks neprātīgi iemīlējās aktrisē Birutā Skujeniecē, kurai veltīti viņa smalkie, liriskie un bezgala skaistie mīlestības dzejoļi. „Sudrabkalnu vēl pirms padomju okupācijas salauza nelaimīga mīlestība." Tā izteicās ne viens vien viņa paziņa, kas bijis liecinieks dzejnieka neprātīgajai mīlestībai pret aktrisi Birutu Skujenieci. Tieši viņai dzejnieks veltīja savus skaistākos mīlas dzejas ciklus Klodijai, Nonas, Puķes." (Kas jauns)
Šajos gados izdoti trīs dzejoļu krājumi - Spārnotā Armāda (1920), Pārvērtības (1924) un Spuldze vējā (1931). Sudrabkalns radījis savu dubultnieku - dzejnieku Olivereto, ar kura vārdu parakstīti humoristiskie dzejoļu krājumi Trubadūrs uz ēzeļa (1921), Viņpus laba un ļauna (1922) un Džentlmens ceriņu frakā (1924). Krājums Viena bezdelīga lido (1937) uzlūkojams par tēlojuma un miniatūras žanra klasiku..
Rakstnieks Jānis Grīns par Sudrabkalnu: „Daudz rakstīja „Daugavā" (..) - dzejas, miniatūras, esejas, referātus par franču un vācu grāmatām. Viņš bija labs stilists un prata apžilbināt. Ilgus gadus draudzēdamies ar viņu, es tomēr ne tā dzejas, nedz citos rakstos, kas viss tika augsti vērtēts, ne cilvēkā, nevarēju un nevarēju saskatīt viņa īstās būtības. Tā sacīt „substances" viņā nebija, kāpēc arī tas tik viegli vēlāk kļuva par tautas nodevēju." 1941. gadā, sākoties karam, viņš devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Dzīvoja Maskavā, rakstīja pret vāciešiem naidu uzkurinošas publikācijas. Pēc Latvijas Republikas inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gadā Sudrabkalns kļūst par vienu no redzamākajiem latviešu padomju dzejniekiem.
„Kad tuvojās partijas plēnumi, kongresi, partijnieku jubilejas utt. Sudrabkalnam piezvanīja no „Cīņas" vai „čekas" un pasūtīja dzejoļus un rakstus. Tā viņam nācās slavēt gan Staļinu, gan Ļeņinu. Hruščova laikā viņš pat savā naivumā bija sakrāmējis koferi, gaidīdams, ka par šiem darbiem tiks izsūtīts uz Sibīriju. Sirdsapziņa tomēr. Bet par to jau, protams, nesūtīja." (V. Eihvalds, 1998, 146)
Padomju laikā iznākuši dzejoļu krājumi Brāļu saimē (1947) un Vēl viens pavasaris (1964), rakstījis arī publicistiku. Pakļaušanās ideoloģiskajai konjunktūrai salauza gan dzejnieka personību, gan talantu.
Janīna Kursīte Dzejas vārdnīcā raksta: „Laikam viens no spilgtākajiem (ja te šo vārdu var lietot) kolaboracionistiem latviešu padomju dzejā bija J. Sudrabkalns, elegantais, smalkais formas meistars neatkarīgajā 1920.-1930. gadā Latvijā un pazemīgais, padomju varai iztapīgais pēckara gados. Disidents un dzejnieks Gunārs Freimanis, kas padomju ieslodzījumā bija pavadījis 19 gadus, atrazdamies apcietinājumā Kolimā, 1947. gadā uzrakstījis dzejoli Staļina prēmijas laureātam Jānim Sudrabkalnam":
/../ Tu savās vārsmās apspiedējus saudzē,
Par viņiem mīli skaistus vārdus teikt,
Bet tevi nolād Lielā Sāpju Draudze,
Un novēl ilgās mokās dzīvi beigt.
Tu latvju tautas dziesminieks reiz biji,
Un mūzu draugi tevi cienīja,
Bet kad tu savu seju izmainīji -
Tie viens pēc otra tevi aizmirsa.
Jo kā var cienīt dzejnieku, kas acis
Pret tautas postu gļēvi aizvēris,
Kas savu sirdsapziņu dziļi krūtīs racis
Un savu liru lēti pārdevis /../
(G.Freimanis, 1991, 155)
Izmantotā literatūra:
- literatura.lv/personas/janis-sudrabkalns
- letonika.lv/groups/default.aspx?r=6
- https://jauns.lv/raksts/sievietem/271887-vel-pirms-padomju-okupacijas-vinu-salauza-nepratiga-milestiba-kads-patiesiba-bija-dzejnieks-janis-sudrabkalns
- lv.wikipedia.org/wiki