Jēkabs Lautenbahs
arī Lautenbahs-Jūsmiņš; Lautenbachs
(1847–1928)
Rakstnieks, literatūrvēsturnieks, folklorists, , Tērbatas Universitātes un Latvijas Universitātes profesors.
Jēkabs Lautenbahs dzimis 1847. gada 20. jūlijā Kurzemē Matkules (agrāk Sabiles) muižā saimnieku ģimenē. Skolas gaitas sāka Vecdzegužu mājās, kur vasarās Abavā kopā ar skolotāju un skolas biedriem peldējās un makšķerēja, bet ziemā pa aizsalušo upi slidoja un no krastiem laidās lejā ar ragavām. Beidzis pilnu ģimnāzijas kursu Kuldīgā un Liepājā, īslaicīgi strādājis par rakstveža palīgu un mājskolotāju. Ģimnāzijā īpaši interesēja latīņu, franču un grieķu valoda, bet teoloģija patikusi jau no apriņķa skolas laikiem, labprāt dziedājis. 1875. gadā 28 gadu vecumā piepildīja savu sapni un iestājās Tērbatas Universitātē, kur studējis teoloģiju (1875‒1878), ieguva filozofijas maģistra grādu (1904). Bijis Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēks (1878‒1918), arī Latvijas Universitātes profesors (1919‒1928). Lasījis lekcijas literatūras vēsturē un salīdzināmajā valodniecībā, kā arī mācījis vācu valodu.
Paralēli darbam augstskolā J. Lautenbahs nodevās rakstniecībai. Pirmie literārie darbi bija stāsti. Viņš bija arī pirmā latviešu literārā žurnāla "Pagalms" redaktors (1881-1882) un tā turpinājuma ‒ žurnāla "Rota" līdzredaktors (1886-1888). 1881. gadā žurnālā "Pagalms" nodrukāja stāstu "Pazudušais Katrīnes dālderis", ko kritiķi uzskatīja par vienu no rakstnieka labākajiem darbiem. 1880. gadā iznāca dzejoļu krājuma "Līga" pirmā daļa (1889. gadā 2. daļa), kas veltīta latviešu Otrajiem vispārējiem dziesmu svētkiem.
19. gs.70., 80. gados Eiropā aktualizējās interese par nacionālajiem eposiem. Eposa esamība tika uzskatīta par vienu no nācijas eksistences apliecinājumiem, un tā radīšana bija ieguldījums nacionālās pašapziņas stiprināšanā. Šķir tautas eposus un literāros eposus . Jaunlaiku Eiropas dzejā eposa paraugs bija sengrieķu "Īliada"un "Odiseja". Balstoties uz to uzbūvi, eiropieši mēģināja veidot, pārveidot un sacerēt no jauna arī savu tautu eposus.
Latviešu tradīcijā tautas eposa nav, bet 19. gs. dominēja uzskats, ka tas senatnē tomēr ir bijis, tikai pa nebrīvības gadsimtiem zudis no tautas atmiņas, tāpēc būtu jārestaurē pēc tautas teikām, pasakām, dziesmām, ko arī darīja A. Pumpurs, sarakstot Lāčplēsi, kā arī mazāk veiksmīgais J. Lautenbahs-Jūsmiņš, sarakstos "Zalkša līgavu", 1880; "Dievu un Velnu", 1885;"Niedrīšu Vidvudu", 1891. Šajos darbos Lautenbahs mehāniski savirknējis mitoloģiskās latviešu tautas dziesmas, teikas, pasakas, tekstu nereti sagrozot un papildinot. Viņa talanta trūkumu, šo darbu idejisko tukšumu, atrautību no laikmeta prasībām kritizēja Matīss Kaudzīte, Teodors Zeiferts, Andrejs Upīts, Rūdolfs Blaumanis u.c. T. Zeiferts par "Zalkša līgavu" raksta: "Pamatā ir teika , kā pats autors to saka. Bet šai teikai piepīti daži izgreznojumi arī no tautas dziesmu bagātībām (..). Sacerējuma ideja grūti izlobāma. (..) Autors atstāsta teiku (..) neieauzdams tur paša uzskatus, tā kā teikas simboli - ja tādus tur meklējam - paliek neatšifrēti. (..) Izteiksme vietām neatbilst izkoptam stilam."