Rasa Bugavičute-Pēce
(1988)
Viena no šī brīža spilgtākajām un ražīgākajām savas paaudzes dramaturģēm, kuras darbi iestudētiteju visos Latvijas valsts un nevalstiskajos teātros, kā arī ārpus Latvijas – Lietuvā, Igaunijā, Krievijā un Izraēlā. Rakstījusi scenārijus arī kino filmām, televīzijas seriāliem, radio iestudējumam, koncertiem un lieluzvedumiem.
Rasa Bugavičute-Pēce dzimusi 1988. gada 25. janvārī Rīgā. Absolvējusi Rīgas Franču liceju (2007), ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā teātra, kino un TV dramaturģijas specialitātē un maģistra grādu kultūras menedžmentā (2013), Liepājas Universitātē maģistra grādu rakstniecības studijās. 2021. gadā sākusi profesionālās doktorantūras studijas mākslās Latvijas Kultūras akadēmijā Audiovizuālās mākslas, teātra un laikmetīgās dejas apakšprogrammā. Zināšanas un prasmes apguvusi arī meistarklasēs pie pasniedzējiem no Amerikas, Horvātijas, Spānijas, Zviedrijas u.c. Par dramaturģi strādā kopš 2010. gada, regulāri sadarbojoties ar režisoriem lielākajos Latvijas valsts un nevalstiskajos teātros. Autores darbus raksturo silta, sirsnīga intonācija, humors un precīza skatuviskā laika un telpas izjūta. Kopš 2011. gada dramaturģijas pamatu pasniedzēja Liepājas Universitātē, kopš 2015. gada ir Liepājas teātra štata dramaturģe. Vārdu autore vairākām kora dziesmām, no kurām pazīstamākā – Raimonda Tigula "Lec, saulīte".
Sarakstījusi divas grāmatas: "Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss" (2016) un "Puika, kurš redzēja tumsā" (2019), par kuru saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu. Grāmatā Rasa Bugavičute-Pēce raksta par vīra bērnības pieredzi, kurš uzaudzis ģimenē, kurā abi vecāki ir neredzīgi. Grāmatas motīvos balstīta arī tāda paša nosaukuma Valtera Sīļa režisēta Nacionālā teātra izrāde, kas vairākās kategorijās nominēta "Spēlmaņu nakts" balvām, tostarp – Rasas teksts kā "Gada sasniegums oriģināldramaturģijā".
Kad visas varavīksnes krāsas sastājas vienuviet, tad fizikāli parādās baltās krāsas varenums. Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā" provocē ieraudzīt, cik patiesībā krāsaina ir tā pasaule, kuru no citiem slēpj nezināšanas, nesaprašanas, arī neredzēšanas (tiešā un pārnestā nozīmē) tumsa. Tumsa jau kopš mītisku priekšstatu laikiem ir noslēpumaina un tāpēc radoša matērija. Pusaudži, būdami ļoti radošā, bet arī emocionāli izkāpinātā, ellīgi jūtīgā dzīves posmā, ir ieguvuši grāmatu, kuru lasīt, lai no malas pavērotu pieaugšanas situāciju. Nekad nevar zināt, kurš šo gaitu tver sarežģītāk – bērni vai viņu vecāki. Bērniem un pusaudžiem vienmēr ir grūti, jo viņiem kāds nemitīgi kaut ko atgādina, bet saglabāt "labā zēna" pozīciju nozīmē veselīgu pašapziņu. Savukārt vecākiem, kas regulāri aizdomājas, iedomājas un sadomājas – arī viņiem nudien nav viegli. Tieši tāpēc vēstījumam par puiku ir potenciāls, lai ģimenē veidotos labvēlīga lasīšanas konkurence, zinot, ka ar aizrautību to lasīs dažādas paaudzes.
Auziņa, Anna. Laligaba ekspertu vērtējumi. laligaba.lv, 2020, 31. marts.
Balvas
Latvijas Dramaturgu Ģildes balva "Pazudušais dēls" par iestudējumu "Izrāde "Gals"" Latvijas Nacionālajā teātrī; 2012. Liepājas Kultūras balva 2016 piešķirta par radošu un augstvērtīgu dramaturģes darbu; 2017. Autortiesību bezgalības balva piešķirta par romānu "Puika, kurš redzēja tumsā"; 2020. Liepājas Kultūras balva 2019 piešķirta par radoši augstvērtīgu romānu "Puika, kurš redzēja tumsā" un tā veiksmīgo iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī; 2020. Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva piešķirta par garstāstu "Puika, kurš redzēja tumsā"; 2020. Liepājas Kultūras balva 2020 piešķirta par ceremonijas "Spēlmaņu nakts 2019/2020" ceremonijas īstenošanu Liepājā.
Izmantotā literatūra:
- https://teatris.lv/makslinieks/rasa-bugavicute-pece/
- http://www.rasaraksta.lv/par-mani/
- https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/teatralu-gimene-no-liepajas-dramaturge-rasa-bugavicute-pece-un-a.a136899/
- https://lv.wikipedia.org/wiki/Rasa_Bugavi%C4%8Dute-P%C4%93ce