VIDEO: Ozolu vectētiņš Boļānos

Maijas Dainas stāsts:„Pirms vairākiem gadiem, agrā pavasarī, Egils zāģēja nokaltušos zarus piekūna Peļķērājalielajā ābeļdārzā. Es sadomāju vilkt nozāģētos zarus un kraut kaudzē, lai kukainīšiem, pelītēm būtu, kur paslēpties no Peļķērāja. Un tad ieraudzīju to lielo akmeni, kas, nudien, izskatījās kā pašas Mežamātes atpūtas krēsls. Blakus akmeņu kaudze, kas bija savilkta ar zirgiem ap 1950.gadu, kad kolhozs iestādīja te ābeļdārzu. Labi, ka nebija krāvuši akmeņus tieši pie Ozola Vectētiņa saknēm.
Rokas pašas sāka tos akmeņus velt un radās ugunskura vieta, kamēr beidzot tapa Meža kamīns. „Nu gan Mežamāte būs priecīga”, ienāca prātā. Tā radās Mežamātes Tējasnams”.Ozolu Vectētiņšir resnākais ozols no visiem 12 diženajiem Boļānu bruņiniekiem. Tas ļauj pieglausties savam stumbram ganOzolu takas stādītājiem,gan Jēkabpils 1. vidusskolas orientieristiemviņu komandas50.gadadienā, gan citiem, arvien aicinot laipni paviesoties dabas draugus Mežamātes Tējas namiņā. Pie Ozolu VectētiņaMežamāte atstājusi Veseļa teiksmu par Saules Koku. Rūķi meža kamīnākurina uguni un lasa pasaku, bet tai nav beigu daļas.Pat Lapsa Līna, ik pavasari visu acu priekšā, turpat aiz Mežamātes Atpūtas krēsla, jaktējās ar savu draugu...”

Rūķu pavadībā, ejot pa Ozolu taku, turpinās Saules koka meklēšanas ceļš.

Senatnē:
Senāk linu mārka mala iepatikās vienai varenai senču ozola Zīlei... Turpat piekalnītē viļņojās labības lauki. „Te , mārka malā, Saules koka meklētājiem, arī arājam tēva laukā, linu plūcējām Saliņas linu druvā, jārada patvērums no Saules glāstiem,” tā nodomāja Zīle un centīgi laida savas saknes auglīgajā, mitrajā zemē. Pirmos desmit gadu mazais Zīles bērns – ozoliņš auga nedaudz izbijies: vai tik izdosies pārliecināt saimnieku par savām tiesībām plest zarus plašumā un pieņemties kuplumā. Tomēr viss beidzas labi. Līdz 80 gadiem ozols auga augumā, bet pēc tam brieda resnumā.

Cik sirms un tomēr spēcīgs ir tagad Ozolu Vectētiņš? Par to katrs pārliecinās pats, apciemojot to.

No J.Veseļa teiksmas Saules koks......Jauns vēl būdams, pēc sirds bēdām, ko viņam sagādāja Maira, Rienis apņēmās doties pasaulē. Jau iepriekš viņš rūpīgi vēroja saules ceļu pie debesu juma. Visi zināja, ka saule gada laikā apiet ap lielo debesu loku. Katru mēnesi tā joņoja citā zvaigznājā, un pēc tiem latvji svinēja svētes un turēja laikus, vecie ļaudis zīlēja pat piedzimušā likteni......Cauri mežiem laužoties uz austrumiem, viņš dažkārt noraudzījās brīnišķīgā starainā parādībā. Pēkšņi kāds koks, pa laikam ozols, sāka kvēlot, zeltīties, lapas pielija ar zeltu un uguni, divpadsmit žuburi slējās gaisā, trijos deviņzaros dalīdamies. Koks liesmoja tādā mīklainā skaistumā, ka varēja dvēseli nomaldināt, kad Rienis mudīgi jāja uz priekšu, lai tuvumā aplūkotu šo parādību, tad tā drīz bālēja, pelēka tapa, un bija vairs vienkārši koki, ko grūti bija atšķirt citu no cita. ....Domīgs Rienis jāja mājup un vaicāja vecajai mātei, ko gan tas varētu nozīmēt.„Tas, dēls, saules koks”, vecā māte atbildēja.„Tas kaut kur ir, tas jāatrod”, tiepās Reinis.„Jauni aizjājuši, veci pārjājuši, to meklēdami. Vai kāds to atradīs?” nopūtās vecā māte. „Te ir kas vairāk, dēls, nekā cilvēka prāts spēj saprast.”

Rienis gribēja vairāk, gribēja to, ko cilvēka prāts nespēj saprast: „Jāsim saules koku meklēt.”

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Sēļu elpa Sēlpils Boļānos

Objekta iesniedzējs: Maija Daina Paegle un Spodra Purviņa

Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Zemgales reģionā: Aelita Ramane